3. Klasicisms

Vārds klasicisms cēlies no latīņu valodas vārda classicus – paraugs.

 

Attēlā – klasicisma stila ēka

 

Klasicisms – mākslas stils Eiropā, pastāvēja laika posmā no 17.gadsimta līdz 19.gadsimta pirmajai pusei.

Klasicisms atzina antīko mākslu (seno grieķu un romiešu mākslu) un dižrenesanses mākslu (15.gadsimta beigas – 16.gadsimta 30.-40.gadi) par pasaules kultūras augstāko sasniegumu.

 

Attēlā – Hēfaista templis Atēnās, Grieķijā

 

Attēlā – romiešu templis

 

Par klasicisma pamatlicēju uzskata renesanses laika itāļu arhitektu Andrea Palladio (1508-1580). Palladio par pamatu saviem darbiem izmantoja klasisko arhitektūru.

 

Attēlā – Andrea Palladio

 

Attēlā – Villa Rotonda (Andrea Palladio projekts)

Parīzes Karaliskās akadēmijas direktors Nikolā Fransuā Blondels (1618-1686) izstrādāja Parīzes un Rošforas pilsētbūvniecības projektus, kurus uzskata par klasicisma teorētisko pamatu. Blondels, ņemot par paraugu romiešu triumfa arkas (triumfa arka - svinīgi ieejas vārti, izgatavoti par godu kādam notikumam, piemēram, nozīmīgai uzvarai kādā kaujā), veidoja triumfa vārtus Parīzē (piemēram, Sendenī, Senantuāna vārti).

 

Attēlā – Romas imperatora Konstantīna triumfa arka

 

Attēlā – triumfa vārti Sendenī, Francija

 

Klasicisma stilā būvēto ēku virsmas tika rotātas ar kolonnām, statujām un ciļņiem, kas izvirzīti uz plaknes virsmas. Taču rotājumi, atšķirībā no gotikas, tika izmantoti ļoti ierobežotā daudzumā.

 

Attēlā – Svētā Pāvila baznīca Londonā

Attēlā – Romas Panteons

 

Attēlā – Rotonda, Virdžīnijas Universitāte, ASV

Orderis (latīņu valodas vārds ordo nozīmē kārtība) – arhitektūras kompozīcijas veids, kad tiek izmantoti noteikti elementi, kas izkārtoti noteiktā kārtībā. Arhitektūras orderi veido vertikālie elementi (kolonnas, pilastri) un horizontālie elementi (ēkas augšējā daļa, pārsegums – antablements ar trijstūrveida pārsegumu – frontonu). Izšķir piecus orderu veidus, no kuriem trīs izveidojušie senajā Grieķijā (doriskais, joniskais un korintiskais orderis), bet divi – senajā Romā (toskānas un kompozītorderis). Doriskais orderis

Nosaukums cēlies no grieķu cilts – dorieši – nosaukuma.

Doriskajam orderim raksturīgs divdaļīgs kapitelis (elements, kas izvietots kolonnas augšpusē, savieno kolonnu un pārsegumu), kolonnas ar nelieliem, vertikāliem padziļinājumiem uz virsmas – kanelūrām, antablements, kuru rotā ciļņi (metopas) un plātnes ar vertikāliem iegriezumiem (triglifi).

 

Attēlā – doriskais orderis

 

Nosaukums cēlies no grieķu cilts – jonieši.

Šim orderim raksturīgas dziļas kanelūras (padziļinājumi uz kolonnu virsmām), kapitelis ar volūtām (izliektiem dekoratīviem elementiem) un bāze (pamats, uz kura novietota kolonna).

 

Attēlā – joniskais orderis

 

Nosaukums cēlies no grieķu pilsētas Korintas nosaukuma.

Šim orderim raksturīgas vieglas, slaidas, augstas kolonnas, kuru virsma rotāta ar kanelūrām un grezns, četrstūrains kapitelis, rotāts ar stilizētām akanta lapām (tulkojumā no sengrieķu valodas vārds akanthos nozīmē dadža lapa; akanta lapa - stilizēta dadža lapa).

 

Attēlā – korintiskā ordera kapitelis

 

Attēlā – korintiskais orderis

 

Kolonnas virsma ir gluda, bez padziļinājumiem – kanelūrām, divdaļīgs kapitelis un antablements bez rotājumiem.

Attēlā – toskānas orderis

 

Tulkojumā no latīņu valodas vārds compositus nozīmē sastāvošs no vairākām daļām, sarežģīts.

Joniskā un korintiskā ordera apvienojums. Kapiteļa daļā tiek izmantotas volūtas un akanta lapas.

 

Attēlā – kompozītordera kapitelis