1. Apjoms un dekorativitāte

Apgaismojumam ir liela nozīme mākslas darba radīšanā un uztverē. Apgaismojums sniedz iespēju attēlot objektu ēnas un gaismas laukumus, to pārejas, spīdumus uz objektu virsmas. Tādējādi mākslinieks var radīt telpas ilūziju plaknē, gleznojot uz audekla, papīra, vai zīmējot. Ar gaismas spilgtuma maiņu plaknē var radīt ilūziju par formu apjomīgumu un telpiskumu.

 

Attēlā – gaismēnu radīties efekti ("Jūras krasts pie Orro", Jūlijs Feders, 1901) 

 

Izpētot objekta virsmas faktūras tumši gaišās attiecības, iespējams attēlot šo nelīdzeno virsmu plaknē, attēlojot materialitāti.

 

 

Arī tēlnieks rēķinās ar to, ka apgaismojums var izcelt vai neizcelt viņa darba apjomīgumu, telpiskumu. Izkliedētā gaismā gaismēnu kontrasti būs mazāki nekā spilgtā gaismā.

 

 

Gaismēna ir tumšo un gaišo laukumu mija, ko nosaka objekta forma, materiāls, apgaismojums un apgaismojuma spilgtums, tā kvalitāte – tieša vai izkliedēta gaisma (tiešā gaismā gaismēnu kontrasti ir spilgti, izkliedētā – vāji izteikti), kā arī gaismas virziens – kā gaismas avots apstaro objektu (no augšas, apakšas, sāniem, no aizmugures, priekšpuses).

 

Attēlā – gaisma apspīd kompozīciju no kreisā sāna ("Augļu grozs", Fede Galicia, 1610)

 

Spīdums uz objekta virsmas ir spēcīgs gaismas atstarojums.

 

Attēlā – spīdumi uz trauku virsmām ("Klusā daba ar traukiem", Fransisko de Surbarans, 1636)

 

Atspīdumi ir objektam blakusesošo priekšmetu krāsu atspoguļojums uz virsmas.

 

Attēlā – atspīdumi uz šķīvja un kausa ("Klusā daba", Vilems Kalfs, 17.gs.)

Šādās kompozīcijās netiek attēlots telpiskums, izmantojot gaismēnu radītos efektus. Tiek radīta relatīvi sekla jeb ierobežota telpiskā vide. Objekti šādās kompozīcijās tiek izkārtoti, izmantojot daļējās aizsegšanas jeb daļējās pārklāšanas paņēmienu. Objekts, kura kontūra ir daļēji pārtraukta, izskatās kā izvietots tālāk nekā objekts, kurš izvietots tam priekšā.

 

Attēlā – dekoratīvā telpa ainavā ("Mājas", Gustavs Klimts, 1916)

 

Šādās kompozīcijās telpas ilūziju rada, izmantojot objektu lieluma samazināšanu, objekti tiek izkārtoti tuvāk vai tālāk no plaknes apakšējās malas.

 

Attēlā – objekti izkārtoti tuvāk un tālāk no plaknes apakšējās malas ("Mājas", Gustavs Klimts, 1916)

Lokālā krāsa – nemainīga priekšmeta pamatkrāsa, kas raksturo šo priekšmetu. Šī krāsa nav papildināta ar toņiem, kurus rada atspīdumi no citiem priekšmetiem vai apkārtējās vides, netiek attēlotas gaismēnas.

 

Attēlā – lokālās krāsas priekšmetu attēlošanā ("Guļamistaba Arlā", Vinsents van Gogs, 1888)

 

Ar lokālajām krāsām strādāja antīkajā glezniecībā (senajā Grieķijā un senajā Romā), Senajos Austrumos.

 

Attēlā – lokālā krāsa Ķīnas imperatora tērpa attēlojumā (12.gs.)

 

Arī viduslaiku svētbildēs, vitrāžās un miniatūrās vērojams lokālo krāsu pielietojums.

Attēlā – lokālās krāsas viduslaiku vitrāžā

 

Šīs krāsas savos darbos sāka izmantot 19.gadsimta beigu - 20.gadsimta sākuma mākslinieki, kas pārstāvēja moderno mākslu, piemēram, Anrī Matiss (1869-1954), Fernāns Ležē (1881-1955), Čārlzs Šīlers (1883-1965).

 

Attēlā – lokālās krāsas pilsētas ainavā (Čārlzs Šīlers, 1948)