3. Krāsu izmantošanas principi

Gleznojot mākslas darbu, mākslinieks izmanto dažādās krāsu īpašības.

Krāsas, atkarībā no cilvēku asociācijām, tiek iedalītas divās grupās - siltās un vēsās krāsas.

Par siltajām krāsām uzskata sarkano, dzelteno un oranžo krāsu. Par vēsajām - zilo un violeto krāsu.

 

Attēlā – siltās krāsas mākslas darbā ("Sarkanais vīnogu lauks", Vinsents van Gogs, 1888)

 

Mākslā tiek izmantotas šo krāsu īpašības. Piemēram, siltās krāsas izceļas uz citu krāsu fona, cilvēku aktivizē, savukārt vēsās krāsas rada pieklusinātu efektu, tās nomierina.

 

Attēlā – vēsās krāsas mākslas darbā ("Klintis Etretā", Klods Monē, 1885)

Izmantojot krāsas un to īpašības, mākslinieks savā darbā var radīt ilūziju par telpu. Lai to panāktu, izmanto vairākus paņēmienus.

 

Objektus, kurus attēlo tuvāk skatītājam, glezno siltos toņos, bet tos objektus, kuri atrodas tālāk no skatītāja – vēsos toņos.

 

Attēlā – tuvplānā vairāk izmantoti siltie toņi, aizmugurējā plānā – vēsie toņi ("Kalni", Alberts Bierstads, 1863)

 

Jo tālāk attēlotais objekts atrodas, jo tā krāsa vairāk pelēcinās, kļūst vēsāka, zaudē savu intensitāti.

 

Attēlā – aizmugurējā plānā attēloto objektu krāsa tiek pelēcināta ("Andu kalnu sirds", Frederiks Edvīns Čērčs, 1859)

 

Lai radītu telpiskuma iespaidu, mākslinieks attēlo gaismēnas. Ja tiek attēloti objekti, kuri atrodas dabā, tad krāsu laukumus, kurus apspīd saule, mākslinieks attēlo siltos toņos, savukārt ēnas laukumos izmanto vēsos toņus.

 

Attēlā – gaismu laukumi attēloti siltos toņos, ēnu laukumi – vēsos toņos ("Ainava ar kastaņkokiem", Pols Sezans, 1885-1887)

 

Attēlojot objektus telpās izmanto pretēju principu – gaismas laukumus attēlo vēsos toņos, ēnas laukumus – siltos toņos.

 

Attēlā – gaismas laukumi ieklāti vēsos toņos, ēnu laukumi – siltos toņos ("Klusā daba ar āboliem un vīnogām", Klods Monē, 1880)

Vārds dominans tulkojumā no latīņu valodas nozīmē valdošs.

Mākslā izmanto dominantes principu, kuru dēvē arī par uzmanības centra vai kompozīcijas centra principu. Kompozīcijā tiek izcelts, akcentēts svarīgākais elements. Šo elementu var izcelt arī, izmantojot krāsu – mākslinieks šo objektu glezno intensīvākos toņos, nekā fonu un pārējos kompozīcijas elementus.

 

Attēlā – uz gaišā fona izceļas tumšā cilvēka figūra, kas ir uzmanības centrā ("Miglas jūra", Kaspars Dāvids Frīdrihs, 1818)

 

Kontrasts ir pretstats. Mākslinieks savā darbā izmanto kontrastus, lai radītu dzīvīgumu, dramatismu, piesaistītu uzmanību, izjauktu vienmuļību, statiku.

Ar krāsas palīdzību var radīt dažādus kontrastus.

 

Šis kontrasts izpaužas kā vienas krāsas vizuāla iedarbība uz blakus esošo krāsu. Jebkura krāsa uz tumšāka fona šķiet gaišāka, uz vēsa fona silta krāsa šķiet vēl siltāka, uz silta fona vēsa krāsa – vēl vēsāka.

 

Attēlā – gaišie augļi uz tumšā fona šķiet gaišāki ("Klusā daba ar augļiem un tauriņu", Petrus Villebeks, 1632/1652)

 

Ja blakus novieto pretkrāsas, tad tās šķiet vēl intensīvākas (sarkanā un zaļā krāsa, zilā un oranžā krāsa, dzeltenā un violetā krāsa).

 

Attēlā – pretkrāsu kontrasti

 

Attēlā – pretkrāsu kontrasts, oranžā laiva kontrastē ar zilo ūdeni ("Atpūtnieki", Pjērs Ogists Renuārs, 1879)

 

Izmanto krāsas, kuras savstarpēji atšķiras pēc gaišuma. Par visgaišāko krāsu krāsu aplī uzskata dzelteno krāsu, bet par vistumšāko krāsu - violeto krāsu.

 

Attēlā – tumšo un gaišo krāsu kontrasts ("Klusā daba", Luiss Egidio Melendess, 1772)

 

Šo krāsu kontrastu izmanto, lai radītu dažādus efektus, piemēram, apjoma ilūzijas, emocionālās noskaņas radīšanai.

 

Attēlā – silto un vēso krāsu kontrasts ("Klusā daba", Pols Sezans, 1877-1879)

 

Krāsu aplī pretējas krāsas viena otru izceļ, papildina, liek tām izskatīties košākām, intensīvākām.

 

Attēlā – krāsu aplis (pretkrāsu un papildkrāsu noteikšanai)

 

Attēlā – pretkrāsu un papildkrāsu kontrasti ("Atmiņas par dārzu Ettenā", Vinsents van Gogs, 1888)