Kosas — teorija. Bioloģija, 7. klase.

Laikā, kad mežos auga milzu papardes, auga arī milzu kokveida kosas un staipekņi. Arī šie augi ir piedalījušies akmeņogļu veidošanā.

Pasaulē ir apmēram 30 kosu sugu, Latvijā - tikai desmit.

Kosas ir daudzgadīgi augi, kas vairojas ar sporām un sakneņiem. Lai iepazītos ar kosu raksturīgajām pazīmēm, aplūkosim tīruma kosu.

Tīruma kosai ir raksturīgi divu veidu dzinumi - pavasara (A) un vasaras (B) dzinumi.


Pavasara dzinumi parādās agri pavasarī, izmantojot saknenī (1) uzkrātās barības vielas. To stumbri (2) ir brūni, jo tajos nav hlorofila. Stumbri ir posmoti, katru posmu apņem zvīņveida lapu mieturis (3). Pavasara dzinumu galos ir vālītēm līdzīgi veidojumi (4), kuros attīstās sporas. Kad sporas nogatavojas un izbirst, dzinumi atmirst.	Vasaras dzinumi izaug vasarā un zaļo līdz rudenim. Tiem ir zaļš un sazarots stumbrs (5), kurš veic fotosintēzi. Lapas ir zvīņveida (6), bez hlorofila.

	Tīruma kosas strauji vairojas un ir grūti apkarojamas nezāles. Pat no neliela sakneņa gabaliņa var attīstīties jauna kosa. Tīruma kosas aug skābā augsnē un to klātbūtne norāda, ka augsne jākaļķo.
	Purva kosai nav divu atšķirīgu dzinumu. Tā ir indīga.
	Lielā kosa ir aizsargājams augs. Tā izaug pat 150 cm gara un ir Latvijas lielākā kosa.
	Meldru kosa ir Latvijas sīkākā kosa. Tās stumbrs nezaro. Aizsargājama.