Lai pārbaudītu sakarību starp fizikāliem lielumiem vai noskaidrotu jaunu, nepieciešams veikt fizikālo lielumu mērījumus. Praktiski nevienu fizikālo lielumu nevar izmērīt absolūti precīzi. Katrs mērījums, atkarībā no mēriekārtas kvalitātes, tiek veikts ar lielāku vai mazāku kļūdu.
Lai raksturotu mērījumu precizitāti, izmanto divu veidu kļūdas:
Absolūto kļūdu, kura skaitliski vienāda ar mērinstrumenta sīkākās iedaļas vērtību. (Ja sīkākās iedaļas platums mērinstrumentam ir pietiekoši liels, par absolūto kļūdu var pieņemt arī pusi no sīkākās iedaļas).
Piemērs:
Mērot nenoslogotas atsperes sākuma garumu ar mērlenti, kuras sīkākā iedaļa ir \(\mathrm{1\ mm}\), ieguva mērījuma rezultātu:
\(L =125\ \mathrm{mm}\).
, kur
\(L\) - mērījumā iegūtais mērskaitlis,
- mērījuma absolūtā kļūda.
Piemērs:
Iepriekšējā piemērā:
.
Tātad atsperes garums atrodas intervālā .
Relatīvo kļūdu \(R\), kuru parasti izsaka procentos:
Piemērā:
Strādājot ar digitālajiem (ciparu) mērinstrumentiem, relatīvo kļūdu nosaka ražotājs katrā mērīšanas diapazonā un tā ir atrodama mērinstrumenta pasē.
Ja mērījuma relatīvā kļūda ir \(1-3\ \%\) robežās, var uzskatīt, ka izdarītā mērījuma precizitāte ir pietiekoši laba.