Tā kā litosfēras plātnes atrodas virs plastiskās mantijas vielas un ir salūzušas dažāda lieluma iežu blokos, tad nemitīgi notiek šo plātņu savstarpējā kustība. Lūzumu jeb rifta zonās notiek plātņu malu sadursmes jeb subdukcija un kolīzija vai attālināšanās jeb spredings. Visus endogēnos (iekšējos) un eksogēnos ( ārējos) litosfēras procesus ietekmē ģeoloģiskā vide.
Ģeoloģiskā vide ir kādas teritorijas litosfēras uzbūves un Zemes virsmas reljefa saposmojuma un notiekošo ģeotektonisko procesu un vides apstākļu kopums.
Zemestrīces
Zemestrīces ir pēkšņa iežu slāņu sprieguma atbrīvošanās zemes garozā., radot dažāda veida svārstību jeb seismiskos viļņus (telpiskos -garenviļņus, šķērsviļņus un virsas viļņus).
Vulkānisms
Vulkāns ir ģeoloģisks veidojums, vieta, no kuras caur atveri vai plaisām zemes virspusē izplūst karsti, šķidri plastiski ieži - lava, pelni un gāzes.
Vulkānisms ir procesu un parādību kopums, kas radies tektonisko plātņu kustību rezultātā, kuru raksturo karstu magmatisko iežu pacelšanās un izplūšana zemes virspusē, vulkāniskie izvirdumi, sakarsētu gāzu izplūdes fumarolas, geizeri un cita veida termālie ūdeņi.
Izvirduma veidi
Vulkānismā izdala galveno kanālu (\(A\)) un plaisveida (\(B\)) izvirduma veidus.
Vulkānu tipi atkarībā no lavas īpašībām
Izvirduma lavas ķīmiskais sastāvs lielā mērā nosaka vulkāna formu un tipus.
a) Bazaltiskā magma, izplūstot lava ir bāziska, nabadzīga ar silīciju un gāzēm, karstāka, ar temperatūru no 1000 - 1400° C, tāpēc tā ir salīdzinoši šķidra un ātri tekoša. Šī iemesla dēļ, tā aizplūst tālu no izlijuma zonām, veidojot zemus, lēzenus, plašus vairog veida vulkānus. Daudz šāda tipa zemūdens vulkānu izplatīti okeānos, piemēram, arī vulkāns Maunaloa Havaju salās. Ja lava ir vēl šķidrāka, tad tā aizplūst tik ātri, ka vulkāna konuss nespēj izveidoties, radot lavas laukus jeb trapu plato.
Vulkāns Maunaloa Havaju salās
b) Granītiskā magma, izplūstot lava ir skāba, viskozāka, mazāk karsta, ar temperatūru no 500 - 900° C, tā ir bagāta ar silīcija dioksīdu un dažādām gāzēm. Tā pa nogāzēm lejup plūst lēnāk, sacietējot un veidojot augstus, izteiktus klasiskus vulkānu konusus. Tādi raksturīgi stratovulkāniem. Piemēram, vulkānam Fudzijama Japānā, Kļuču sopka Kamčatkā, Orisaba Meksikā u.c.
Vulkāns Fudzijama Japānā
Reizēm viskozā, stiegrainā lava sacietē pat neizplūstot zemes virspusē, veidojot savdabīgus kanālu un plaisu korķus tikai paceļot virs sevis pārējos virsējos iežu slāņus, kas laika gaitā noārdās. Tā rodas lavas kupoli. Lavas kanālu aizkorķējumi var būt arī vulkānu konusos, tad zem tiem, aktivizējoties vulkāniskai darbībai pieaug karsto gāzu spiediens, līdz notiek sprādziens, kas noārda daļu no vulkāna konusa, atpakaļ nosēžoties pelniem, atlūzām un putekļiem. Šie nogulumi tad veido vulkānisko izdedžu konusus. Ja sprādziens ir bijis sevišķi spēcīgs un postošs, tad var iegrūt magmas kodolu pārsedzošo virsējo iežu kārtas, ieveidojot plašu iegruvuma krāteri - kalderu. Zemāk redzama sena, aprimuša vulkāna kaldera ar ezeru Turcijā, netālu no Vana ezera.
Sena, aprimuša vulkāna kaldera ar ezeru Turcijā
Vulkānu uzbūve
Tā kā ir dažādu tipu vulkāni, tad starp tiem pastāv diezgan lielas atšķirības, tomēr vulkānu galvenā uzbūve (kā stratovulkāniem) ir šāda: 1. magmas avots, 2. centrālais kanāls, 3. krāteris, 4. vulkāna konusa nogāze, 5. lava, 6. gāzes pelni.
