Erozija ir iežu un augsnes daļiņu pārvietošanās ūdens, vēja, gravitācijas un citu dabas spēku un cilvēka dzīves un nepareizas saimnieciskās darbības ietekmē.
Erozijas cēloņi
Vēja erozija visvairāk izplatīta stepju, pustuksnešu (piem. Sāhelas, Kalahari, Kazahstānas, Piekaspijas zemienes) un tuksnešu (piem. Sahāras, Gobi u.c.) apgabalos. Pustuksnešu apgabalos cilvēku nesaimnieciskā darbība, iznīcinot veģetāciju, atkailinot zemes virskārtu, daudzviet rada pārtuksnešošanās. Šādās vietās apkārt lieliem lauku masīviem būtu jāierīko stādītu koku vējlauzēju joslas.
Ūdens erozija izplatīta mitra klimata, nelīdzena reljefa un kalnainos apgabalos. Ūdens eroziju izraisa arī sniega un ledāju kušanas ūdeņi, kā arī postošas lietusgāzes un plūdi. Šeit svarīgi ievērot pareizi lauku apstrādes agrotehniku, daudzgadīgu kultūraugu plašāku audzēšanu, retāku augsnes irdināšanu un aršanu kā arī savvaļas veģetācijas, mežu saglabāšanu kalnu nogāzēs.
Augsnes degradācija
Augsnes degradācija ir augsnes auglības samazināšanās dabas un antropogēnu (cilvēku radītu) faktoru ietekmē.
Fizikālā augsnes degradācija notiek vēja un ūdens erozijas rezultātā, cilvēkiem nepareizi apstrādājot laukus, ierīkojot ceļus, būvējot ēkas, veidojot derīgo izrakteņu ieguves atklātos karjerus. Karsta un sausa klimata apgabalos atklātā lauku apūdeņošana lielās iztvaikošanas dēļ, veicina augsnes sasāļošanos. Neievērojot pareizu augu seku, nebagātinot augsni ar organiskām trūdvielām, sākas t.s. augšņu bioloģiskā degradācija, kad mineralizācijas procesi gūst pārsvaru par organisko vielu uzkrāšanās un humifikācijas procesiem. Tā rezultātā noplicinās, degradējas augsne auglīgais trūdvielu horizonts. Turklāt aglomerāciju un rūpnieciskajos rajonos atmosfērā nonāk dažādas ķīmiskas vielas, smagie metāli to savienojumi, skābie oksīdi, kas rada skābos lietus, kas izmaina augsnes reakciju (pH) līmeni. Skāba augsnes reakcija veicina augsnes mineralizāciju un aptur augiem un augsnes mikroorganismiem tik vajadzīgos humifikācijas procesus.
Humifikācija ir augsnes vienkāršu organisku savienojumu mikrobioloģiska un bioķīmiska pārvēršanās daudz sarežģītākos organiskos savienojumos, kas spēj piesaistīties augsnes sairušo iežu jeb neorganiskajai (minerālajai) daļai, veidojot drupatainu, porainu, gaisu un ūdens caurlaidīgu augu saknēm labvēlīgu augsnes struktūru.
Augsnes struktūra:
Strukturētas un degradētas augsnes salīdzinājums:
1. Struktūraugsne: laba, drupataina augsnes struktūra. Virskārta tumšā krāsā, kurā daudz humusa. Ir laba gaisa un ūdens caurlaidība. Spēj mikroporu kapilāros ilgstoši saglabāt mitrumu kapilārā ūdens veidā, tāpēc ir valga. Trūdvielas ir labi sasaistījušās ar augsnes sairušo minerālo daļu, pielipušas apkārt minerāldaļiņām. Augsnes virspusē trūdoša, humusu radošā atmirušu augu atlieku slānis jeb zemsedze. Struktūraugsne ir izturīga pret eroziju.
2. Degradēta bezstruktūraugsne: nav nekādas struktūras. Vai nu pārāk viegla, irstoša, smilšaina, putekļaina vai smaga, mālaina, blīva un nespēj uzsūkt ūdeni. Maz trūdvielu, tāpēc ir gaišā krāsā. Bezstruktūras dēļ, nespēj saistīt trūdvielas, tāpēc ir mazauglīga. Tādā spēj augt tikai paši pieticīgākie augi, nabadzīgās un retās veģetācijas dēļ virspusē nav tumšā atmirušo augu zemsedzes slāņa. Viegli pakļaujas erozijas procesiem.