Dēdēšana ir iežu un minerālu sairšana dažādu vides faktoru iedarbībā. Izšķir fizikālo, ķīmisko un bioķīmisko dēdēšanu. Sadēdējušo iežu materiāls ietekmē tālākos augsnes veidošanās procesus.
Fizikālā dēdēšana
Mehāniskā dēdēšana ir fizisks process, kura laikā nenotiek nekādas iežu ķīmiskā sastāva izmaiņas, tāpēc to bieži sauc arī par fizisko dēdēšanu. Ieži tiek vienkārši sadrupināti dažāda izmēra fragmentos.
Faktori:
- krasas gaisa un iežu temperatūras svārstības
- ūdens sasalšana ledū iežu plaisās un porās un kušana
- spēcīgas vēja pūsmas
- augu sakņu sistēmas mehāniska iedarbība klinšainu iežu plaisās
- tekoša ūdens iedarbība u.c.
Ķīmiskā dēdēšana
Tā saistās ar ūdens kā dabiska šķīdinātāja iedarbību uz iežiem, izmainot to ķīmisko sastāvu. Ķīmiskā dēdēšanā aktīvi iesaistās arī atmosfērā esošās gāzes - skābeklis, ogļskābā gāze un arī pilsētu aglomerāciju rajonos cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā atmosfērā izlaistās gāzes un vielas, piemēram skābie oksīdi, kas atmosfērā, savienojoties ar ūdeni veicina, rada t.s. skābos lietus, kas aktīvi piedalās gan iežu ķīmiskās dēdēšanas gan citos augsnes un vides degradācijas procesos. Dabā ķīmiskā dēdēšana aktīvi notiek ūdenī šķīstošos iežos. piem., kaļķakmeņos, ģipšakmeņos, sāļos, mazāk dolomītos. Vismazāk ķīmiskā dēdēšana ietekmē granītiskos, bazaltiskos iežus un to fizikālās dēdēšanas produktus - smiltis, kuros ir daudz silikātu, silīcija, kvarca, laukšpata u.tml. Ar ķīmisko dēdēšanu saistās augšņu mineralizācija, karbonatizācija, glejošanās jeb reducēšanās procesi purvainās augsnēs, oksidēšanās procesi feralītās augsnēs, boksītu veidošanās un dabiskās hidrolīzes procesi.
Bioķīmiskā dēdēšana
Faktiski tas ir ķīmiskās dēdēšanas turpinājums, tikai mikroorganismu, augu un dzīvnieku darbības un atmiršanas, trūdēšanas ietekmē no neorganiskiem savienojumiem rodoties tālāk organiskiem. Augi, to saknes un mikroorganismi savā darbībā izdala gan ogļskābo gāzi gan citas organiskas skābes, kas tālāk veicina apkārtējo iežu sadalīšanos. Faktiski, ķīmiskā un bioķīmiskā dēdēšana ir cieši saistītas, sevišķi jau tālākas augsnes attīstības un humifikācijas procesos.
Augsnes procesi
Augsne ir Zemes garozas auglīgā virskārta, kas veidojusies iežiem mijiedarbojoties ar ūdeņiem, gaisu un dzīvajiem organismiem. Augsnes sega ir ģeogrāfiskā apvalka daļa, ko sauc par pedosfēru.
Augsne ir izsmeļams, bet atjaunojams dabas resurss. Daudzviet pasaulē, polārajos, tuksnešu, augstkalnu apgabalos, ir tik skarbi dabas apstākļi, ka tur augsne faktiski nav izveidojusies un tās attīstības process ir apstājies pie iežu dēdēšanas un denudācijas procesiem. Atkarībā no klimata apstākļiem ir izveidojušies pasaulē daudz un dažādi augsnes tipi un apakštipi. Paši svarīgākie no tiem ir:
- subarktiskās joslas tundras purvainās gleja sasalumaugsnes
- mērenās joslas skuju un jaukto koku mežu podzolētās augsnes
- mērenās joslas velēnu karbonātaugsnes
- mērenās joslas platlapju mežu pelēkās un brūnās augsnes
- mērenās joslas stepju melnzemes
- subtropu kanēļbrūnās augsnes
- subekvatoriālās joslas savannu sarkanbrūnās augsnes
- ekvatoriālās joslas mitro mūžzaļo mežu sarkandzeltenās feralītās augsnes u.c.
Augsnes izveidošanās posmi
1. Ūdens, vēja un temperatūras svārstību iedarbībā sākas pamatiežu dēdēšana. Tie sašķeļas un kļūst par cilmiezi, uz kura sākas augsnes veidošanās.
2. Turpinās iežu sadalīšanās dažāda izmēra daļiņās un fizikālā dēdēšana. Notiek irdnes veidošanās un minerālu ķīmiska pārveidošanās. Parādās pirmie augi.
3. Irdnē uzkrājas organiskās vielas, notiek to pārveidošanās un trūdvielu akumulācija. Iesakņojas augi. Veidojas augsnes horizonti.
4. Turpinās augsnes veidošanās, notiek nozīmīgu ķīmisko elementu un savienojumu akumulācija augsnes virsējā slānī.
Mērenā klimata joslā, ieskaitot Kanādu, Ziemeļeiropu, Āzijas Z daļu, Sibīriju ļoti plašas teritorijas aizņem dažādu apakštipu skuju un jaukto koku mežu podzolētās augsnes. Lai gan to dažādība ir liela, tomēr tajās var izdalīt šādus pamata horizontus.
Augsnes horizonts ir augsnes kārta, kas no citas atšķiras pēc krāsas, trūdvielu daudzuma, struktūras, sakārtas un biezuma.
O horizonts ir organisko vielu horizonts jeb zemsega. Veidojas, augsnes virspusē uzkrājoties organiskajām vielām. Pārsvarā sastāv no nesadalītām vai daļēji sadalītām augu atliekām (lapām, skujām, ķērpjiem).
A horizonts ir trūdvielu akumulācijas horizonts. Veidojas augsnes virspusē vai tuvu tai. Raksturīga organisko vielu uzkrāšanās. Daudz augiem nepieciešamo barības vielu, un tas ir tumšākā krāsā nekā zem tā esošie horizonti.
E horizonts ir (eluviālais) izskalošanās horizonts, kas atrodas tieši zem organisko vielu vai trūdvielu akumulācijas horizonta. Tas veidojas, izskalojoties māla daļiņām, organiskajām un citām vielām. Parasti ir gaišā krāsā.
B horizonts ir (iluviālais) ieskalošanās zona. Tajā uzkrājas no virsējiem slāņiem izskalotās barības vielas, un tas ir sarkanīgi brūnā krāsā. Šo krāsu augsnei piešķir dzelzs savienojumi.
C horizonts ir cilmiezis, no kura ir veidojusies augsne.
R pamatiezis jeb ģeoloģiskā pamatne ir nepārtraukts ciets iežu slānis.