1. Metālu korozija

 

Metālu un to konstrukciju nolietošanās un sairšanas procesos izšķir to koroziju un eroziju. Erozija notiek mehāniskas ietekmes rezultātā, piemēram, smilšu strūklas iedarbība, berze ar abrazīvām vielām u.c.
Metālu korozija ir to ķīmiska vai elektroķīmiska sairšana apkārtējas vides ietekmē, kuras rezultātā no metāla veidojas tā savienojumi (korozijas produkti). Pateicoties metālu un to sakausējumu mehāniskajām īpašībām (izturība, cietība, plastiskums u.c.), tos plaši izmanto dažādās ierīcēs un konstrukcijās. Korozijas procesā detaļu vai konstrukciju kvalitāte pazeminās, kas var novest arī pie avārijām.

 

Visātrāk bojājas dzelzs un tās sakausējumu  (čuguna un tērauda) priekšmeti. Šo procesu mēdz saukt arī par rūsēšanu, kas pēc būtības ir dzelzs oksidēšanās. Vara priekšmeti gaisā nosūbē - pārklājas ar zaļganu kārtu. Dažu citu metālu (hroma, alumīnija, alvas ) izstrādājumi šķietami nemainās.

 

 

Metālu korozija ir patvaļīgi noritošs process - tas noris sistēmas brīvās enerģijas samazināšanās virzienā. Visi metāli (izņemot zeltu un platīnu) dabā atrodas rūdās oksīdu vai citu savienojumu veidā. No rūdām metalurģisko procesu rezultātā, patērējot enerģiju, metālus iegūst brīvā veidā. Tāpēc ikviena metāla korozijas patiesais cēlonis ir tendence atgriezties sākotnējā stabilā stāvoklī - oksīda vai cita savienojuma veidā.

 

Metāls korodējot var pilnīgi pāriet šķīdumā vai arī izveidot cietus korozijas produktus, kas rodas uz metāla virsmas.

Parasti metāla korozija sākas uz metāla virsmas, procesam turpinoties, metāla sairšana vēršas platumā un dziļumā, izmainot metāla sastāvu un īpašības.