3. Arhitektūra

Senais cilvēks sākotnēji nodarbojās ar medībām, klejoja līdzi savam medījumam, mainot apmešanās vietu, tādēļ būvēja vienkāršas celtnes, kuras varētu ātri uzsliet un pēc vajadzības ātri nojaukt. Tās bija būdas no žagariem, teltis no dzīvnieku ādām un kauliem.

 

 

Laika gaitā, mainot nodarbošanos un kļūstot par zemkopjiem, cilvēki sāka būvēt izturīgas, pastāvīgas mājvietas no māla, koka, akmens, jo cilvēks varēja atļauties nemainīt apmešanās vietu.

 

 

 

 

"Vēlajā neolītā lielākajā cilvēku apdzīvotās pasaules daļā, bet sevišķi Ziemeļeiropā, sāka parādīties milzīgas lielakmeņu būves. Tās atrodamas gan Kaukāza kalnos, gan Dienvidaustrumāzijā, pie Baltās jūras ziemeļos un Mazāzijā. Taču visizteiktākās un labāk saglabājušās šo celtņu atliekas atrastas tagadējās Lielbritānijas un Ziemeļfrancijas teritorijās. Milzīgo apjomu dēļ tās nosauktas par megalītiskajām celtnēm (grieķu valodā mega - liels, lithos - akmens, senas celtnes no milzīgiem akmeņiem).

Vistipiskākie no šiem veidojumiem ir menhīri. Šis nosaukums cēlies no ķeltu valodas un nozīmē stāvošu akmeni. Tie ir 3-6 un pat 5-10 metrus augsti vertikāli nostatīti akmens stabi, parasti ar nosmailinātām galotnēm.

 

 

 

Netālu no Karnakas ciema Ziemeļfrancijā atrodas veselas menhīru alejas, kur 3-4 metrus augsti akmeņi izvietoti plašā apgabalā.

 

Domājams, ka menhīri ir celti ar reliģisku mērķi.

  

Menhīri dažviet veido vairākas rindas, kuras nereti noved pie apļveida konstrukcijas. Tāds milzīgs akmeņu aplis tiek saukts par kromlehu. Kromlehi atšķiras no menhīriem ar sarežģītu plānojumu. Parasti kromleha apli veido grupas, katra no trīs akmeņiem, kur uz diviem stateniskiem ir uzcelts trešais gareniskais akmens.

 

 

Šāda būve ir 3-4 metrus augsta. Vienā kromlehā var būt vairāki desmiti šādu veidojumu. Pazīstamākais kromlehs atrodas Anglijas dienvidos Stounhendžā.

 

Stounhendžas komplekss ir celts apmēram 2.gadu tūkstoša sākumā p.m.ē. Pastāv uzskats, ka kromlehi bijuši savdabīgas pirmatnējās observatorijas saules kustības novērojumiem.

 

Bez menhīriem un kromlehiem sastopami tā saucamie dolmeni, veidojumi, kas līdzinās savdabīgām akmens mājām. Uz divām lielām akmens plāksnēm uzlikta trešā. Šāds vārtu tipa veidojums no vienas puses ir noslēgts ar ceturto plāksni.

 

 

 

Ieeju šajā celtnē dažkārt veido divas kopā saliktas plāksnes, kurās izveidotas pusapļa atveres, kas, kopā saliktas, veido nelielu caurumu jeb ieeju akmens "mājā".

 

Vistipiskākais tā laika veidojums tomēr ir megalītiskais kurgāns un galerijas tipa kapenes.

 

Kurgānu veido divas viena otrai perpendikulāras galerijas, kas vidū krusto viena otru, radot krustveida ejas. Katra galerija sastāv no divām līdz 3 metru augstu akmens bluķu rindām un ir pārsegta ar lielām akmens plāksnēm. Abas galerijas apbērtas ar zemi. Šādi izveidots apaļš pakalns tiek saukts par kurgānu.

 

Uzbērumam virsū salikti kvarca gabali, kas, iespējams, spīdējuši un vizuļojuši pa gabalu. Nereti galeriju krustojuma punktā kurgāna virsotnē uzstādīts menhīrs.

 

Galerijās tuvāk to krustpunktam tika apglabāti mirušie. Ieeja atstāta tikai vienā no krustveida ejām un nereti ir ļoti šaura, tā, lai pa to tik tikko varētu iespraukties cilvēks.

 

Atšķirībā no kurgāna vienas galerijas tipa kapeņu zemes uzbērums veido iegarena uzkalniņa formu."1

Zinātnieki ilgi centās rast izskaidrojumu šādu celtņu būvēšanas nepieciešamībai. Šajā laika posmā cilvēki dzīvoja nelielās būdās, nodarbojās ar zemkopību, izmantoja akmens darbarīkus. Šīs milzīgās celtnes būvēja viena ciema kopiena, veltot šim darbam 70 - 80 % resursu un laika. Tas savukārt nozīmē, ka cilvēkam šīs būves nozīmēja ļoti daudz. "Apzinoties savu nevarību, nespēju paša spēkiem iegūt mūžīgo dzīvi, cilvēks cerējis tuvoties dievišķajam, nesot smagu upuri, veicot varenu darbu sevis glābšanas labā. Varbūt cilvēkiem likās, ka izpirkt savu vainu par dažādiem morāliem pārkāpumiem iespējams tikai pieliekot neatlaidīgas pūles un ziedojot visu savu brīvo laiku šim lielajam mērķim."1

To apstiprina fakts, ka ieeja kurgānos orientēta uz to punktu debesīs, kur ziemas saulgriežu rītā parādās saule. Tā kā šis brīdis iezīmē dabas pamošanos, tad simboliski tas nozīmē arī jaunas dzīvības sākumu. Šo ideju apstiprina arī tas, ka kromlehi orientēti uz saules parādīšanos vasaras saulgriežu rītā.

 

 

Varētu teikt, ka megalītisko celtņu rašanās cieši saistīta ar reliģiju. Senais cilvēks vēlējās uzvarēt nāvi, sasniegt mūžīgo dzīvi, tādēļ ziedoja savu laiku un spēku šo celtņu būvniecībai.