2. Māksla

Māksla senajam cilvēkam ļāva izprast vidi, kurā viņš dzīvo. Nodarbošanās ar mākslu bija cieši saistīta ar reliģiskām vajadzībām, rituāliem.

Cilvēks uzskatīja, ka ar attēla palīdzību jau ir ieguvis varu pār šo dzīvnieku, un ka šāda darbība ir veiksmīgu medību garants.

 

Senais cilvēks veidoja dažādus mākslas darbus - gan tādus, kurus mūsdienās dēvē par monumentālo mākslu (klinšu zīmējumi, gleznojumi, ciļņi uz alu sienām un griestiem, kuri pārsvarā kalpoja kulta vajadzībām; tie tika gleznoti lieli, akcentējot atpazīstamību), gan tādus, kurus dēvē par stājmākslu (nelielas apaļskulptūras, grebumi uz kaula vai raga).

 

Vēl pazīstami tādi senā cilvēka mākslas darbi kā ieskrāpējumi uz klinšu virsmas, alu sienām - petroglifi.

 

 

 

 

Ja neliela izmēra mākslas darbi sastopami gandrīz visās seno cilvēku apdzīvotajās teritorijās, tad monumentālā māksla sastopama pārsvarā tikai Eiropas dienvidrietumos. Vieni no slavenākajiem monumentālās mākslas paraugiem ir alas zīmējumi Altamirā, Ziemeļspānijā, un Lasko alā Francijā.

 

 

 

 

 

 

 

Alu griestu gleznojumu centrā parasti tika attēloti bizoni, sumbri, zirgi, sieviešu figūras. Pārējās alas griestu daļās var ieraudzīt citu dzīvnieku attēlus. Dažreiz šie zīmējumi uzzīmēti viens uz otra. To varētu izskaidrot ar faktu, ka senais cilvēks ticēja - ja zīmējums jau reiz ticis uzzīmēts uz alas sienas, tad šī vieta ir enerģētiski spēcīgāka. Tā kā senais cilvēks uzzīmētos dzīvniekus apveltīja ar spēku, tad viņš ticēja, ka vairākkārt zīmētais dzīvnieks iegūs vēl lielāku spēku.

 

Agrā paleolīta gleznojumiem raksturīgi lieli dzīvnieku attēlojumi, bieži vien to dabiskajā izmērā. Dzīvniekiem tika precīzi attēlotas visas detaļas - tos gleznoja tā, lai būtu redzamas visas četras kājas, abas acis. Gleznojumos var saskatīt lāčus, lauvas, vilkus, lūšus, lielos zālēdājus, piemēram, briežus, bizonus, zirgus. Ja dzīvnieku figūras tika attēloti pēc iespējas precīzāk, tad cilvēks tika attēlots shematiski.

 

 

Tas izskaidrojams ar faktu, ka dzīvnieku attēlus izmantoja rituālos kā īsto dzīvnieku aizstājējus. Attēloja tos dzīvniekus, kurus senais cilvēks medīja. "Pats cilvēks droši vien piedalījies darbībās ap dzīvnieka attēlu - maģiskās manipulācijās, medību rituālās imitācijās, nogalinātā dzīvnieka gara pielabināšanā. Lielie dzīvnieku attēli varēja kalpot par augstākā spēka simboliem vai arī tikt pielūgti kā totēmi - dzīvnieki un augi, kuru sugas saistītas ar cilvēku radnieciskām saitēm."1

 

"Gleznošanai tika izmantotas krāsas: dzeltenais un sarkanais okers, melnais - kvēpi un ļoti reti baltais, ko ieguva no izmeklētiem baltajiem māliem. Kā saistviela visvairāk tika izmantoti dzīvnieku tauki. Iespējams, arī augu eļļas. Krāsu uzklāja vai nu ar roku, vai kociņu. Lietota arī ota - kāds dzīvnieku spalvu kušķis. Atrasti dažādi pielāgojumi krāsas jaukšanai un uzglabāšanai.

 

Zīmējumu un gravējumu darināšanai bija nepieciešami arī speciāli instrumenti, piemēram, krama kalts. Tātad, lai nodarbotos ar jaunradi, cilvēkam bija rūpīgi jāsagatavojas. Tas liecina, ka šāda veida nodarbošanās nebija nejaušs laika kavēšanas līdzeklis, bet gan mērķtiecīga un plānota darbība."1 Krāsojumam bija liela nozīme, piemēram, sieviete tika krāsota sarkanā krāsā, bet vīrietis - melnā.

 

 

Paleolīta mākslā liela nozīme bija sievietes - mātes figūrai. Šīs figūriņas mēdz dēvēt par "paleolītiskajām Venērām". Viena no pazīstamākajām ir Villendorfas Venēra - sievietes skulptūriņa, atrasta Austrijas ciemā Villendorfā. 

 

 

Simboliski šīs figūriņas nozīmēja atdzimšanu. Senais cilvēks ticēja, ka, līdzīgi kā māte dod dzīvību bērnam, tā arī zeme reiz dos dzīvību kapā guldītajam cilvēkam. "Kapu kopiņas imitē Zemesmātes vēderu, kas kādu dienu varbūt pāršķelsies, dāvājot mirušajam dzīvību."2 Tādēļ šīs figūriņas deva līdzi kapā kā cerību atdzimšanai.

 

Bez sievietes un lielā dzīvnieka tēla seno cilvēku mākslā sastopamas arī ģeometriskas figūras, līnijas, dažādi ornamenti, kā arī tā saucamās "negatīvās rokas" - cilvēka plaukstas atveidojumi, apvilkti ar melnu krāsu. Iespējams, ka šādi attēli nozīmēja maģisku aizsardzību vai piederību.

 

 

"Jau vēlīnajā paleolītā, bet īpaši mezolītā un neolītā rodas interese par sižetu. Sāk parādīties izvērsts stāstījums. Mākslas tēli kļūst aizvien stilizētāki. Galvenais vairs nav parādīt dabisku, reālistiski izveidotu formu, bet gan kāda notikuma, darbības, medību vai rituāla saturu.

 

Sevišķi bagātas ar dažādiem mednieku grupu un dzīvnieku baru attēlojumiem ir Tasilandžeras gleznojumi Alžīrijā (Ziemeļāfrikā).

 

 

 

Sastopamas visai sarežģītas kompozīcijas, arī dažādi grūti izskaidrojami tēli, kas izsaukuši visfantastiskākās hipotēzes un izskaidrojumus.

 

Cilvēks sāk stāstīt par saviem piedzīvojumiem. Mākslinieks mēģina attēlot notikumu dažādās fāzes. Gleznojumos parādās lielas cilvēku grupas. Daudzas kompozīcijas ir grūti atšifrējamas."1