3. Reliģija

Apkārtējā teritorija tika sadalīta savējā, labajā, pazīstamajā, un svešajā, nepazīstamajā, ļaunajā.

 

Pasaule tika sadalīta pa vertikāli, ko spilgti raksturo pasaules koks. Lapotne simbolizē dievu valstību, debesis, stumbrs simbolizē cilvēku mājvietu, zemi, bet saknes - draudīgo pazemi, no kuras nav atgriešanās.

 

Tuvie dievi ir Saules dievs Šamašs, mēness dievs Sins. Šie dievi nav spēcīgi, viņi nepiedalījās Pasaules radīšanā, toties vairāk interesējās par cilvēku. Pie Tuvajiem dieviem cilvēki vērsās kā pie aizbildņiem, sargātājiem, labklājības nodrošinātājiem. Savukārt Tālie dievi radīja Pasauli, bet viņu darbība nav vērsta uz cilvēku.

 

Divupē uzskatīja, ka pastāv daudz dievu, kuri veidoja dievu hierarhiju - katram dievam ir sava vieta lejupejošā secībā. Katram dievam tika piešķirts dievu raksturojošs skaitlis, jo Divupes iedzīvotāji lielu nozīmi piešķīra skaitļu simboliskai nozīmei. Tādējādi izveidojās savdabīga dievu rangu tabula.

 

Ranga augšgalā atradās dievs Anu (debesis) ar kārtas skaitli 60. Nākamais dievs bija Enlils vai Elils (zibens) ar kārtas skaitli 50. Slavenākais un vairāk pieminētais dievs bija Enki (zeme) ar kārtas skaitli 40.

Tabulā doti daži dievi no Divupes dievu panteona.

  

Divupieši uzskatīja, ka katram cilvēkam ir savs dievišķais aizbildnis, kas to pasargā no visām nelaimēm. Savs dievišķais aizbildnis bija arī katrai pilsētai. Šim dievam par godu būvēja tempļus, nesa ziedojumus.

 

"Dievam Anu tikpat kā necēla tempļus un nepielūdza to. Tātad Anu ir tipisks "tālais dievs" jeb "atpūtā devies dievs", kas nepiedalās pasaules norisēs. Galvenais pielūgsmes objekts bija Enlils. Dažos mītos viņš ir pasaules radītājs, toties cilvēku radījis dievs Enki. Enlils ir varens karotājs, turpretī Enki raksturīga gudrība. Taču galvenā būtne, kas var cilvēku glābt jeb pestīt, ir dieviete Ištara, senajā šumeru valodā Inanna (debesu kundze). Inannas skaitlis bija 10."1

Piemēram, kad vara nonāca kareivīgo asīriešu rokās, arī dieviem tiek piedēvēts kareivīgs raksturs.

 

Mīts vēsta, ka sākumā bijis ūdens haoss Tiamata un bezdibenis Apsu. No Tiamatas un Apsu savienības radies dievs Anu. Savukārt no Anu radās pārējie dievi.

 

 

Mītā teikts, ka šie dievi ļoti trokšņojuši, un tas nav paticis Tiamatai un Apsu, tādēļ Tiamata lika Apsu visus dievus aprīt. Dievus izglābj Enki, kas Apsu nogalina, bet dievi pārceļas uz dzīvi Enki pilī. Tomēr Tiamata rada jaunu briesmoni Kingu, kura uzdevums ir iznīcināt visus dievus. Šo briesmoni pieveic Enlils ar pērkonu un zibeni.

 

Par haosa uzvarētāju katrā laika posmā uzskata citu dievu, piemēram, šumeru periodā tas ir Enlils, vēlāk - Marduks (Babilonas dievs).

 

"Katra jauna gada sākumā Babilonā svin haosa atgriešanos un Marduka uzvaru pār to. Valdnieks, ietērpjoties atbilstošās drēbēs, pieņem Marduka izskatu un simboliski pieveic haosu - nekārtību, tādā veidā sakārtojot pasauli. Tā Babilonā tiek svinēts Jaunais gads, kas simboliski nozīmē kārtības uzvaru pār nekārtību, kosmosa uzvaru pār haosu, Marduka uzvaru pār Tiamatu.

 

 

Divupiešu pasaules izcelšanās stāstā nav idejas par aktīvu ļaunumu. Pasaulē nav ļaunu spēku pašu par sevi. Pat tie, kurus varētu uzskatīt par ļauniem - Tiamata un Apsu - dod dzīvību labajiem dieviem. Ļaunums vienkārši tiek uztverts kā pasivitāte, nevēlēšanās no haosa radīt kārtību vai netīksme par aktivitāti - "troksni", ko saceļ jaunradītie dievi. Divupē nav aktīvā ļaunuma dieva."1

 

Šo uzskatu skaidro mīts par cilvēka radīšanu. Mītā vēstīts, ka no Tiamatas ķermeņa tika radīta materiālā pasaule. Dievi paši nevēlējās tajā strādāt, tādēļ Enki nolēma radīt būtni, kas kalpotu dieviem, veiktu zemes darbus.

 

"Šajā nolūkā viņš ņēma zemi no jūras dibena. Jūra simbolizē haosu, nedzīvo matēriju. Taču ar to nepietika, bija vajadzīgas dievišķas asinis. Vajadzīgs upuris. Nolēma upurēt Tiamatas vīru Kingu, kas pārstāvēja haosu. Kingu notiesāja un nonāvēja.

Viņš ir vergs, valdnieks savukārt ir vagars, kas uzrauga, kā cilvēki pilda dievu gribu."1 Cilvēks tika radīts, lai kalpotu dieviem, veicot dažādus darbus (būvētu kanālus, gādātu pārtiku u.t.t.). Tā kā cilvēki domā un gādā tikai par sevi, tad tad dievi cilvēkus soda ar dažādām nelaimēm un slimībām.

Cilvēks tika radīts ar noteiktu mērķi (likteni), viņam ir garīga būtība šedu, kas dod cilvēkam enerģiju no paaudzes uz paaudzi. Šedu attēlo kā spārnotu vērsi ar cilvēka galvu.

 

"Ir pazīstams arī gars sargātājs - ilja (sievietēm - ištari), kas līdzinās sargeņģelim un ir ārpus cilvēka, nav paša cilvēka sastāvdaļa. To uztvēra kā personisko aizbildni. Cilvēkā pašā nav tādas daļas, kas to tuvinātu vai savienotu ar dievišķo pasauli."1

  

Liktenis ir spēcīgāks par dieviem. Katra cilvēka liktenis ir ierakstīts īpašās tabulās. Cilvēks spēja savu likteni ietekmēt, tomēr nāvi atvairīt gan nebija viņa spēkos.

 

Tā kā cilvēks, pēc divupiešu uzskatiem, nav dievišķs, tad mirušos pēc nāves sagaida drūma aizkapa valstība, kurā būs jāēd samazgas un jāvārtās putekļos. "Cilvēka uzdevums, saskaņā ar Divupes mītiem, ir nevis domāt par iekļūšanu dievišķajā pasaulē, bet dzīvot zemes dzīvi, jo ar tādu nolūku viņš radīts."1