1. Sadzīve Senajā Ēģiptē

Cilvēki Nīlas ielejā dzīvojuši, jau sākot ar 7 gadu tūkstoti p.m.ē. Ap 6. gadu tūkstoti p.m.ē. šeit norisinājusies zemkopības revolūcija, cilvēki sākuši audzēt labību un dārzeņus.

 

Dabas apstākļu dēļ zemkopība bija iespējama tikai ūdens tuvumā, jo lauki bija jāapūdeņo, jālaista. Nīlas upe kļuva par galveno dzīves nodrošinātāju, no kuras bija atkarīga izdzīvošana. Pirms ietecēšanas Vidusjūrā Nīla sazarojas un veido plašu deltu. Upe regulāri uzplūda, nodrošinot valgmi un veidojot auglīgas dūņas. Nīlas melnzeme bija dzīvības devēja. Šauro ieleju no abām pusēm ietvēra klinšaini pauguri, aiz kuriem kilometriem tālu pletās tuksneši.

 

 

Senie ēģiptieši audzēja kviešus, miežus, sezamu, kā arī zirņus, lēcas, pupas, kāpostus, ķiplokus, sīpolus, gurķus, ķirbjus, arbūzus, redīsus. Svarīgu vietu dārzkopībā ieņēma vīnogu audzēšana un vīna darīšana.

No augļiem bagātu ražu deva dateļpalmas, granātāboli, vīģes.

 

Sevišķi slaveni bija ēģiptiešu linu audumi. Uzskata, ka tieši Ēģipte ir linkopības dzimtene. Sākumā lini bija galvenā ēģiptiešu eksporta prece. Vienkāršie iedzīvotāji drēbes gatavoja arī no vilnas.

 

 

Blakus zemkopībai attīstījās arī lopkopība, audzēja liellopus, kazas, aitas, cūkas, turēja mājputnus. Mājdzīvniekus ganīja kopā ar savvaļas dzīvniekiem - antilopēm, gazelēm, kazām. Vēlāk no Āzijas tautām pārņēma arī zirgu audzēšanu, sākumā galvenokārt militārām vajadzībām.

 

 

Zemniekiem parasti piederēja nelieli zemes gabali, bija pāris vēršu zemes darbiem, dažas kazas un mājputni. Faraonam piederēja lieli ganāmpulki ar vairākiem tūkstošiem lopu.

 

Pārtikai zvejoja arī zivis un medīja savvaļas dzīvniekus. Bieži ūdens putnus ķēra ar dažādu slazdu un tīklu palīdzību. Tika turēti arī pieradināti plēsīgie putni un dzīvnieki, piemēram, gepardi. Augstmaņi reizēm tos izmantoja medībām.

 

Senie ēģiptieši bija vienota tauta, kas runāja vienā valodā. Starp dažādiem novadiem bija tikai nelielas dialektiska rakstura atšķirības."1

Senajā Ēģiptē strikti nodalīja fizisko darbu no garīgā darba. Garīgais darbs tika augsti cienīts, tas tika labi atalgots. Pie garīgā darba veicējiem piederēja priesteri, rakstveži un skolotāji. Zināšanu prestižs Ēģiptē bija ļoti augsts.

  

"Faraona dzīve bija pilna ceremoniāliem norādījumiem, un tā bija sava veida nosacījumu verdzība, ko diez vai varētu saukt par laimīgu dzīvi. Gandrīz katrs faraona solis bija rituālu un priekšrakstu nosacīts. Pastāvēja uzskats, ka no tā, cik precīzi visas ceremonijas tiks ievērotas, būs atkarīga zemes labklājība, dievu labvēlība.

 

Faraoniem bija ne tikai galms, bet Vēlākās valsts laikā arī harēms ar daudzām sievām. Nereti tajā nokļuva arī skaistākās vienkāršo ļaužu meitenes un verdzenes."1

 

Priesteri neveidoja noslēgtu sabiedrības kārtu. Priesteri bija atkarīgi no valdnieka labvēlības. Laika gaitā priestera amats kļuva mantojams, veidojās priesteru dzimtas. "Priesteri nēsāja tikai baltas linu drēbes, pilnībā skuva matus un bārdu. Viņiem bija jāpeldas vai jāmazgājas divas reizes dienā un divreiz naktī aukstā ūdenī un jāievēro daudz dažādu noteikumu, lai uzturētu savu miesu un dvēseli tīru."1
 

Priesteri mācījās īpašās skolās, kuras atradās līdzās tā saucamajiem "Dzīvības namiem". Šeit atradās bibliotēkas, notika papirusa tekstu pārrakstīšana, radās laicīgās literatūras sacerējumi.

 

Augstmaņu dzīve saistījās ar galmu, tā paražām. Augstmaņiem piederēja māja gan pilsētā, gan arī ārpus tās. Ārpilsētas īpašumu veidoja lauku māja, kurai līdzās atradās augļu koku birzs un dīķis. Savas kapenes augstmaņi centās būvēt netālu no faraonu piramīdām vai kapenēm.

 

Par rakstvedi sauca ne tikai dažādu tekstu pārrakstītāju, bet arī izglītotu cilvēku. Rakstveži sacerēja literāros darbus, rakstīja augstmaņu biogrāfijas, ieņēma dažāda ranga amatus valsts dienestā.

 

  

Rakstvežu prasme rakstīt hieroglifus - svētās zīmes - nostādīja viņus augstāk par citiem sabiedrības locekļiem. Uzskatīja, ka rakstvedis ir tuvs dievam Totam - gudrības aizgādnim. Rakstveži dzīvoja pārtikušu dzīvi, viņi bija atbrīvoti no nodokļiem, varēja sniegt saviem bērniem izglītību. Bērni sava tēva amatu pārmantoja.
Par rakstvedi - Dieva kalpu sevi dēvēja arī faraons.

 

Armiju iesākumā veidoja brīvie ēģiptieši. Savukārt Jaunās un Vēlākās valsts laikā tika izmantoti arī algoti cittautieši, kas vājināja valsts aizsardzību. Paši ēģiptieši karot devās nelabprāt. Pirmsākumos kari notika aizstāvības nolūkos, kā arī, lai pārtrauktu sveštautiešu ienācēju darbību, kā arī lai iekarotu sev izdevīgas pozīcijas savu teritoriju aizstāvēšanai.

 

"Salīdzinot ar citām civilizētajām zemēm, senajā Ēģiptē bija mazāk brīvo ļaužu. Bija daudz pusbrīvo cilvēku, kas atradās faraona vai augstmaņu atkarībā, kuru zemēs viņi dzīvoja un strādāja. Ik gadus notika savdabīgas šo cilvēku skates. Ierēdņi uzskaitīja pusatkarīgo ļaužu dēlus, norīkoja darbos, piesaistīja noteiktām profesijām. Lai gan šiem cilvēkiem bija noteiktas tiesības, viņi dzīvoja likumīgu ģimenes dzīvi, tos nedrīkstēja pārdot kā vergus, tomēr viņi nevarēja pilnībā lemt par savu dzīvi, bet atradās ierēdņu uzraudzībā."1

 

Beztiesiskākā iedzīvotāju daļa bija vergi. Vispār Ēģiptē īpaši kultivēta paklausība un padevība augstākstāvošiem.

 

Pazīstams uzraksts sludina: "Liec muguru tā priekšā, kas augstāks par Tevi." Šāds paklausības gars valdījis, sākot ar vergu, beidzot ar augstākajiem ierēdņiem, kas padevīgi zemojušies dievišķā faraona priekšā."1

Ēģiptiešus varēja raksturot kā dzīvespriecīgu tautu. Viņi labprāt nodevās dažādām spēlēm (piemēram, kauliņu mešana, loto, galda spēles), kā arī svētku svinēšanai (piemēram, lampu svētki, kurus svinēja par godu mirušajiem radiniekiem. Naktī visā Ēģiptē iededzināja lampiņas, par katru mirušo radinieku vienu. Tādējādi visa Ēģipte līdzinājās zvaigžņotam debesu jumam). Brīvajā laikā tika stāstītas arī pasakas, ceļojumu stāsti, piedzīvojumi.

Šāda laika pavadīšana saistīta ar dabas apstākļiem - Nīlas plūdi vairākus mēnešus nedeva iespēju nodarboties ar zemes darbiem, tādēļ ēģiptieši šo laiku pavadīja vai nu strādājot valsts labā, vai arī izklaidējoties.

 

"Māja bija arī ģimenes templis, jo laulības dzīve bija reliģiski nozīmīga - svēta.

 

Mājas un saimniecības ēkas veidoja pēc ģeometriskas shēmas. Sienas izrotāja ar zīmējumiem, mēbeles - ar hieroglifiem, detaļām no dzīvnieku valsts. Krēsla kājas nereti veidoja lauvas ķepu formā. Mājas dzīve parasti risinājās uz jumta, zem saules nojumes, kur sievietes veica saimniecības darbus.

 

Pat savu šīszemes dzīves vietu - māju - ēģiptieši uzskatīja par mūžīgās pēcnāves mītnes simbolu. Tādēļ namu jumtus nereti rotāja ar nelielām piramīdas formām."1

 

"Dzimtas galva bija vīrietis. Ēģiptē starp vīrieti un sievieti tomēr valdījusi lielāka līdztiesība nekā citās austrumu zemēs.

 

Kaut arī vienkāršās sievietes neieņēma oficiālus valsts amatus, viņām bija ievērojama rīcības brīvība. Sievietes varēja nodarboties ar tirdzniecību, slēgt līgumus, būt par lieciniecēm tiesā. Viņas varēja tikt sodītas ar tādiem pašiem sodiem kā vīrieši.

 

Jaunās valsts laikā daudzas jauno faraonu mātes pārvaldīja valsti, kamēr to dēli sasniedza vajadzīgo brieduma pakāpi un ieguva nepieciešamās zināšanas."1

 

Ēģiptieši lielu uzmanību veltīja savam ārējam izskatam, jo cilvēka ķermeni uzskatīja par gara mājvietu, kurai jāpievērš uzmanība arī cilvēkam dzīvam esot.

 

Tika izmantota dažāda veida kosmētika. Sievietes krāsoja lūpas, uzacu kontūras apvilka ar tušu, krāsoja skropstas, lietoja dažādas smaržvielas. Arī augstmaņi plaši izmantoja kosmētiku, sevi izskaistināja ar dažādām rotām, iesmaržojās ar smaržām.

 

Gan vīrieši, gan sievietes apmeklēja frizieri, cirtoja un krāsoja matus. Matu sakārtojums norādīja uz nodarbošanos, piederību pie kādas sabiedrības kārtas, kā arī uz vecumu. Svinīgos gadījumos gan sievietes, gan vīrieši lietoja parūkas.

 

"Balzamēšanai bija vairāki veidi atkarībā no personas maksātspējas. Augstmaņu un faraona balzamēšana ilga vairākas nedēļas un prasīja augstu meistarību. Katrs no balzamētājiem pārstāvēja kādu dievību. Darbu vadītājs uzlika sev Anubisa šakāļa masku.

 

 

Iekšas tika izņemtas un mumificētas atsevišķos traukos ar vāciņiem. Ķermenis tika turēts īpašā maisījumā, tad satīts ar auduma gabaliem un sveķiem. Mūmijas pēc balzamēšanas varēja glabāties tūkstošiem gadu."1