2. Reliģija

Ēģiptiešu mitoloģijai raksturīgs liels dievu skaits. Viens no dieviem, kuru ēģiptieši pielūguši visvairāk, ir Saules dievs Ra jeb Re. Dažos Ēģiptes reģionos reliģiju saplūšanas rezultātā lietoja arī citus nosaukumus, piemēram - Atums-Ra (saplūstot vietējās gaismas dievības Atuma un Saules dieva Ra nosaukumiem). 

 

 

Ļoti daudzos mītos stāstīts par Saules dieva cīņu ar haosu, tumsas spēkiem. Vispār Sauli var uzskatīt par vienu no Dieva simboliem Ēģiptē, jo tā vislabāk raksturo Dieva klātbūtni - tā gan silda un apgaismo zemi, veicina auglību, gan izkaltē un pārvērš zemi par tuksnesi. Interesanti, ka ēģiptieši nošķīra sauli kā debesu spīdekli no Saules - dieva. Kad ēģiptieši vēlējās rakstos pieminēt sauli kā debesu spīdekli, viņi lietoja rakstu zīmi - apli, bet, kad vēlējās pieminēt Sauli kā dievu, tad izmantoja citu rakstu zīmi - apli ar karogu.

 

Senajā Ēģiptē pastāvēja uzskats, ka pasauli radījis Dievs. Viņš radījis arī pats sevi no tukšuma. Tā kā Ēģiptes pastāvēšanas laikā dievus reizēm pārdēvēja, tad Dievu - pasaules radītāju apzīmē dažādi - Ptahs, Hepri, Atums - Ra, Amons - Ra, tos varēja pielūgt arī kā atsevišķus dievus.

 

Īpaši populārs bija Hors (tulkojumā - augstums, debesis), bieži vien lietoja nosaukumu Ra-Hors, kas nozīmēja "saule augstumos".

 

Dievu skaits Ēģiptē bija liels. "Bija lokālie jeb vietējie dievi katrai pilsētai vai novadam un centrālie jeb visas Ēģiptes dievi. Reizēm vietējie dievi kļuva par visas Ēģiptes dieviem, piemēram, Tēbu dievs Amons."1

 

Katrs dievs atbildēja par savu cilvēka dzīves sfēru, katru dievu simbolizēja tā svētais dzīvnieks.

 

  

Tabulā daži no Senās Ēģiptes dieviem. 

 

"Ozīriss ir Saules dieva pēcnācējs, kas cēlies no debesīm - Nutas - un zemes - Geba. Kopā ar viņu rodas Izīda, Sets un Neftīda.

 

 

 

Ozīriss sevī it kā apvieno kā zemi, tā debesis un kļūst par pirmo zemes valdnieku. Viņš ir pirmais, kas ievieš lauksaimniecību, kopj auglīgus laukus, rada kultūru. Ozīriss ir ne tikai Ēģiptes, bet visas pasaules  valdnieks, kas izplata civilizāciju. Viņa jaunākais brālis Sets apskauž Ozīrisu.

 

Mītā Sets Ozīrisu nogalina un sacērt gabalos, tādējādi Ozīriss kļūst par pirmo būtni, kas piedzīvojusi nāvi. Taču Izīda atrod brāli un salasa viņa ķermeni pa gabaliem, un Anubiss (mirušo valstības sargs) tos salīmē ar sveķiem kopā, tādējādi izveidojot pirmo mūmiju.

 

Tomēr pēc cīņas dievi piespiež Setu atdot Horam aci, kurš ar tās palīdzību atdzīvina Ozīrisu. No tā laika jebkurš upuris Ēģiptē tiek uzskatīts par Hora aci, kas dod mūžīgo dzīvi pēc nāves.

 

Jaunā - mūžīgā dzīve tādējādi, pēc šī mīta loģikas, tiek panākta ar lielas cīņas palīdzību. Ļaunais tiek uzvarēts ar milzīgu piepūli un upuriem. Cilvēkam jau dzīves laikā jāpiedalās šajā cīņā, veicot labus darbus. Tikai tā var nopelnīt laimīgu pēcnāves dzīvi.

 

Katru gadu Ēģiptē tika svinēti Ozīrisa svētki. Tie ievadīja Nīlas plūdus. Ozīrisa nāve un atdzimšana simbolizēja dabas pārvērtības un auglību. Nīlas uzplūdu laikā svētkos zemē ieraka Ozīrisa figūras, kas bija izgatavotas no miežu graudiem, vai sarkofāgus, pilnus ar zemi, kurā iestādīta labība.

 

 

Zaļo asnu uzdīgšana simbolizēja dieva un līdz ar viņu visas dabas atdzīvošanos. Plūdi dažreiz tika uzskatīti par Izīdas asarām, kas sakrājušās, apraudot Ozīrisu."1

 

"Izplatīts bija dzīvnieku kults. Katrā no novadiem bija īpaši iemīļoti dzīvnieki, kurus pielūdza. Tiem nesa upurus, un tos bija aizliegts medīt. Fajūmas oāzē, piemēram, svēti bija krokodili. Mazus krokodilus audzēja tempļu dīķos, speciāli baroja ar medus pīrāgiem un pēc nāves mumificēja."1

Par pasaules radīšanu vēsta vairāki mīti, kuri radušies dažādās Ēģiptes pilsētās.

 

1. Heliopoles mīts. Ra-Atums radīja pats sevi no pirmatnējā okeāna, bet pēc tam tika radīti arī pārējie dievi. Pirmie tika radīti Šu (tukšums) un Tefnuta (valgme), kuri pēcāk radīja Nutu (debesis) un Gebu (zemi). Jāpiemin, ka Ēģiptē zeme ir vīrietis, bet debesis - sieviete. No Nutas un Geba radās pārējie dievi - Ozīriss, Izīda, Sets un Neftīda.

 

2. Memfisas mīts. Šis mīts vēsta, ka pasaule radusies ar Dieva vārda palīdzību; sirds izdomājusi šīs lietas un mēle tos izteikusi. Pasaule, dievi, cilvēki, lietas ir šo vārdu iemiesojumi.

 

3. Hermopoles mīts. "No pirmatnējā okeāna Nuna pacēlies uzkalns Ben-bens. Tā virsotnē izaudzis brīnumains lotosa zieds, no kura radies dievs Ra. Tas savukārt radījis pārējos dievus un cilvēkus."1

 

Ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēks radīts pēc Dieva līdzības. Vienā no mītiem teikts, ka cilvēks radies no Dieva asarām. Tā kā asaras nāk no acs, tad tas norāda uz cilvēka īpašo stāvokli. "Kādā senā ēģiptiešu papirusā teikts, ka Dievs visu radījis cilvēkam - gan zemi, gan debesis, gan augus, gan dzīvniekus. Cilvēka dēļ tiek satriekts pat ūdens nezvērs - haosa un nekārtības simbols. Pasaule radīta cilvēkam, cilvēks ir pasaules centrs.

  

Ēģiptē, atšķirībā no citām tā laika tautām un valstīm, nebija raksturīga cilvēku upurēšana."1

 

Senajā Ēģiptē uzskatīja, ka cilvēks sastāv no vairākām daļām:

Ka saistīja cilvēku ar dievišķo pasauli. To attēloja kā divas pret debesīm paceltas rokas. Bieži vien mirušā vārdu rakstīja starp šīm paceltajām rokām. Ka saturēja visas cilvēka īpašības, tas mirušo valstībā stājās tiesas priekšā, lai atbildētu par dzīves laikā padarīto.

 

Šo dvēseli attēloja kā ibisu.

 

 

Ēna pavada cilvēku visās dzīves gaitās, tā ir cilvēka darbības lieciniece.

Ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēkam jādzīvo saskaņā ar dievišķo kārtību. Lai arī pasaulē notika daudz netaisnības, tomēr ēģiptieši ticēja, ka taisnība uzvarēs. Tas gan notiks tikai pēc cilvēka nāves, kad tiks objektīvi izvērtēti cilvēka dzīves laikā paveiktie darbi. Lai iegūtu laimīgu mūžīgo dzīvi pēc nāves, jāsavalda savas iegribas reālajā pasaulē. "Pēc ēģiptiešu uzskatiem, labais cilvēks ir tas, kurš ir reliģiozs, bet sliktais tas, kurš neievēro paražas, negodā dievus, pārkāpj valdnieka norādījumus. Tomēr līdztekus normatīvajai ētikai ēģiptieši pazinuši arī dziļi individuālu personiskā pienākuma un mīlestības ētiku. Tā kā cilvēks, pēc ēģiptiešu domām, bija Dieva mīļais bērns, tad labvēlība, tuvākā mīlestība un miermīlība bija augstākie tikumi. Maata - patiesīguma, taisnības princips, ko personificēja dieviete Maata, noteica arī attiecības starp cilvēkiem. Tas nozīmēja žēlsirdību kopienas locekļu starpā, palīdzību vājākajiem, slimajiem."1 Cilvēkam irdota rīcības brīvība - sekot Dieva norādījumiem vai tos pārkāpt. Cilvēka labie darbi liecinās par viņu tiesas dienā.

 

Pēc cilvēka nāves dvēsele iziet cauri mirušo valstības vārtiem un nonāk tiesas zālē. Tajā atrodas visi nozīmīgie dievi, kuri uzklausa dvēseles dzīves stāstu. Cilvēka ēna šai un dzīvības spēks ba uzskaita visu dzīves laikā padarīto. Dievietes Izīda, Nuta un Neftīda mirušo parasti aizstāv.

 

Tiesas laikā notiek pārbaude ar atbildēm uz jautājumiem. Tos uzdod 42 gari, kuri katrs pārstāv par kāda noziegumu veidu. Dvēsele atbild - vai ir veikts kāds no šiem noziegumiem. Pēc pārrunām dvēsele tiek svērta. Zīmējumā tā tiek attēlota kā sirds, kura likta vienā svaru kausā, bet kā pretsvars likta patiesība (to pārstāv dieviete Maata), kuru simbolizē putna spalva. Sirdij jābūt tik tīrai un vieglai, kā putna spalvai.

 

Dvēseles, kuras neiztur šo pārbaudījumu, tiek pazudinātas uz mūžiem. Tās aprij briesmīgais nezvērs Amts, kas attēlots kā pusnīlzirgs, puslauva ar krokodila galvu.

 

Savukārt, ja cilvēks bijis patiess un izturējis šo pārbaudījumu, viņš nonāk Ozīrisa priekšā, kurš pieņem dvēseli mirušo valstībā. Apskaidrotais cilvēks iegūst vārdu ah.

Tādēļ lielu uzmanību veltīja cilvēka ķermeņa saglabāšanai pēc nāves. Tika veikta cilvēka balzamēšana. Taču gadījumam, ja mūmija būs slikti saglabājusies, līdzās mūmijai kapenēs novietoja mirušā skulpturālo  atveidu, kas noderēs, kad notiks mirušā ķermeņa atjaunošana.

 

Ēģiptieši uzskatīja, ka mirušo valstība atrodas rietumu debesu pusē. Par aizkapa valstību pastāvēja dažādi uzskati. Viens no tiem norādīja, ka aizkapa valstība atšķirsies no ikdienas, tur būs nepazīstamas lietas un priekšmeti. Šo priekšstatu cilvēkam bija grūti izprast. Cits priekšstats pauda, ka aizkapa dzīve ir laicīgās dzīves turpinājums, kur cilvēks nodarbojas ar to pašu, ar ko ikdienā, tikai labākā, pilnīgākā formā. Šāds priekšstats vairāk bija tuvs plašākām tautas masām. Pastāvēja arī uzskati, ka tādas pēcnāves dzīves nemaz nepastāv, tādēļ dzīves laikā jāizbauda viss, ko tā cilvēkam spēj sniegt.