3. Rakstība, literatūra Senajā Ēģiptē

 

Seno ēģiptiešu rakstība izveidojās aptuveni 3300.-3100. gados pirms mūsu ēras. Rakstu zīme hieroglifs sengrieķu valodā nozīmē svētie grebumi akmenī. Ēģiptieši savu rakstību dēvēja par dievišķo valodu. Senajā Ēģiptē uzskatīja, ka rakstīšana ir svēta nodarbe, reliģiskas kalpošanas veids, jo rakstvežu aizbildnis bija dievs Tots.

 

Pirmās ēģiptiešu rakstu zīmes bija piktogrammas - zīmējumu rakstība, kur katrs zīmējums raksturoja kādu notikumu. Laika gaitā piktogrammas aizstāja ideogrammas - katram priekšmetam vai jēdzienam bija savs apzīmējums. Pēc tam ar zīmēm sāka apzīmē atsevišķas zilbes, skaņas. Radās fonētiskā rakstība, kas ir pamatā hieroglifiem.

 

Pirmsākumos ēģiptiešu rakstu zīmju skaits sasniedza 900, taču laika gaitā to skaits pieauga līdz vairākiem tūkstošiem. Katrs hieroglifs apzīmēja vienu vai vairākus burtus, taču tajā pat laikā viena rakstu zīme varēja apzīmēt arī atsevišķu objektu. Vēlāk rakstība vienkāršojās, ar rakstu zīmēm apzīmēja tikai līdzskaņus un dažas īpašas skaņas. Tika izgudrots arī ātrraksts, kuru lietoja ikdienas vajadzībām. Vienu no ātrraksta variantiem dēvē par dēmotisko rakstu.

 

Hieroglifu rakstības virzieni bija dažādi - no kreisās uz labo pusi, no labās uz kreiso pusi, no augšas uz leju. Teksta lasīšana virzienu noteica pēc tā, uz kuru pusi bija vērsti attēlotie dzīvnieki vai cilvēki.

 

 

Senie ēģiptieši rakstīja ar otu un tinti uz papirusa. Šo materiālu izgatavoja no papirusa niedrēm - auduma gabalu pārklāja ar garās, plānās sloksnēs sagrieztām niedrēm, sapresēja, nogludināja ar plakanu akmeni un izkaltēja. Šādas, uz papirusa rakstītas, grāmatas saritināja tīstokļos. Šos tīstokļus glabāja īpašos māla traukos, ādas futrāļos vai kastēs.

 

Reizēm uzrakstus ar īpašu tinti, kuru izgatavoja no ogles, ūdens un līmes, izdarīja uz māla traukiem, akmens plāksnēm.

 

Hieroglifus atšifrēja tikai 1822. gadā. Žans Fransuā Šampolions izmantoja 1799. gadā Napoleona ekspedīcijas laikā atklāto Rozetes akmeni.

 

 

Šajā akmens plāksnē viens un tas pats teksts tika uzrakstīts grieķu valodā, dēmotiskajā rakstā un ar hieroglifiem.

 

Tie bija dažādi sižeti par dieviem, pasaules radīšanu, mītiskajiem varoņiem, piramīdu un sarkofāgu teksti, Mirušo grāmata u.c. Pirmsākumos literatūra, kā jau visās kultūrās, pastāvēja mutvārdu formā. Bieži vien šīs literatūras izpaušanai bija nepieciešami īpaši rituāli, jo uzskatīja, ka izteiktajiem svētajiem vārdiem piemīt liels spēks.

 

Kultūrai attīstoties, veidojās jauni literārie žanri - noveles, pasakas, fabulas, dzeja. Novelēs tika stāstīts par sabiedrības trūkumiem, morāli, pareizu attiecību veidošanu ar valdniekiem, ģimeni, draugiem. Pasakās tika stāstīts par vēsturiskiem notikumiem, varoņiem. Fabulās tika izmantoti dzīvnieku tēli, lai parādītu un kritizētu cilvēku netikumus.

 

Izveidojās arī t.s. pamācošā literatūra, kurā paustas dažādas pamācības ikdienas dzīvei. Kā piemēru šāda tipa literatūrai var minēt "Ptahotepa pamācības". Ptahoteps bija faraona Ineni zīmogglabātājs, kurš faraonam lūdza savā vietā iecelt dēlu Ptahotepu jaunāko. Lai dēls spētu precīzi veikt savus pienākumus, Ptahoteps uzrakstīja dažādas pamācības, arī tādas, kuras jāievēro valdniekam. Piemēram, "Ja roka neceļas sveicienam, jo sliktāk tev pašam", "Neesi pārāk iedomīgs savu zināšanu dēļ", "Neapmelo nevienu, bet sevišķi vairies apmelot vājāko, tas ļoti nepatiks tavam ka."

 

Līdzās ikdienas žanra literatūrai jāmin arī reliģiska satura darbi, piemēram, reliģiskas himnas, kā arī "Mirušo  grāmata". Šajā grāmatā apkopoti dažādi mirušo kulta teksti, kas nodrošinās mūžīgu dzīvošanu gan faraonam, gan jebkuram citam cilvēkam. Šajā grāmatā pausta arī ideja par aizkapa dzīves kvalitāti atkarībā no cilvēka rīcības viņa dzīves laikā.

 

 

 

Teksti tika rakstīti ne tikai uz papirusa, bet arī uz citiem materiāliem, piemēram, uz piramīdu sienām. Kā piemēru var minēt tā saucamos "Piramīdu tekstus", kuri datējami ar 23. gadsimtu pirms mūsu ēras.

 

 

Šie teksti pauda informāciju par mumificēšanas un piramīdu būvniecības nozīmi faraona ķermeņa aizsardzībā. "Piramīdu tekstos" teikts, ka faraonam jāieņem Ra tronis, tādēļ pie mumificētā valdnieka šķirsta lasīja "Piramīdu tekstos" apkopoto rituālo dzeju. Šajā dzejā tika izmantoti tādi izteiksmes līdzekļi kā paralēlisms, tēlainība, ekspresija.

 

Laika gaitā kapu uzraksti pārvērtās par mirušā dzīves notikumu aprakstiem, tie kļuva par sava veida biogrāfijām.