Abstrakcionisms — teorija. Kulturoloģija, 11. klase.

Abstrakcionisms

Abstrakcionisms izveidojās 20.gs.sākumā. "Pirmos soļus šajā virzienā spēra "Zilā jātnieka" teorētiķis Vasīlijs Kandinskis (1866-1944). Abstrakcionisms 50.gados Eiropā un Amerikā jau bija izveidojies kā virziens - turklāt ar skaidri manāmu internacionālu raksturu. Attīstīdamies dažādu iepriekšējo avangardistisko virzienu ietvaros un respektēdams to pieredzi, jaunais virziens vistiešāk sevi izteica glezniecībā un grafikā. Šī virziena pārstāvji bija galīgi novērsušies no jebkādas formu atdarināšanas, no stāstījuma, no jebkāda radoša klasisko paraugu pārveidojuma, no formālisma, lineāla un cirkuļa virskundzības.

Abstrakcionisma meistaru mākslinieciskā darbība izpaudās trijos aspektos: emocionāli ekspresīvajā (spontāni topošajā), ģeometriskajā (racionāli ievirzītajā) un metafiziski orientētajā aspektā.

Eiropā abstrakcionisms tika izkopts Parīzē, kas arī pēc Otrā pasaules kara vēl kādu desmitgadi saglabāja vadoša mākslas centra nozīmi. Abstrakcionisma attīstību 30.gados veicināja V.Kandinskis, P.Klē un P.Mondrians, bet pēc 1945.gada - tā saucamās abstraktās Parīzes skolas pārstāvji. Viņi attīstīja abstrakcionisma ekspresīvo paveidu."

Ekspresīvais abstrakcionisms

Pamatnosacījumus izveidoja Vasīlijs Kandinskis. Kandinskis "centās panākt noskaņu, izkārtojot lokanas, smalkas līnijas un reizēm nenoteikti konturētus, reizēm izplūstošus krāsu laukumus, ar to bieži radot rotācijas ilūziju. Savām gleznām viņš izvēlējās brīvus nosaukumus - impresija, improvizācija, kompozīcija, kas savā starpā atšķīrās tikai ar hronoloģisko numerāciju. Kandinska mērķis bija iznīcināt darbos plaknes iespaidu un pārvērst līniju un krāsu laukumu radīto fonu par iluzoru darbības telpu".

Ekspresīvais abstrakcionisms noliedza prāta slēdzienus un balstījās uz jūtu spontānu izpausmi.

Piemēram, līniju savirknējums, švīkas, krāsainas līnijas uz monohroma (balta vai melna) fona - H.Hartungs; kvadrātveida krāsu laukumu kompozīcijas, kur krāsu klāj ar paletes nazi - N.de Stēls; krāsas lej uz audekla -V.Šulcs.

"Ekspresīvais abstrakcionisms, nebūdams saistīts ar konkrētām stilistiskām iezīmēm, veidoja platformu dažādām savstarpēji tuvām izteiksmes iespējām, kas ieguva action painting, tašisma un arī informālās mākslas nosaukumu".

Tašisms

Tulkojumā no franču valodas nozīmē - traips.

Krāsu klāj uz audekla bezformīgos laukumos, kas atgādina krāsu traipus.

Piemēram, Ž.Matjē (1921) krāsas klāšanai izmantoja ne tikai otas, bet arī sukas, pātagoja audeklu ar krāsās iemērktiem auduma gabaliem. "Matjē ar šādi radītiem komatiem, punktiem, līnijām, kā arī ar tīro krāsu traipiem un to kontrastiem tiecās izraisīt skatītājos asociatīvus priekšstatus par tautas un varas sadursmēm".

Informālā māksla (art informal)

"Informālās mākslas pārstāvji strādāja, pakļaudamies spontānu emociju izpausmei, un - galvenais - izmantoja glezniecībai svešus materiālus, piemēram, tādus kā ģipsis, smilts, audumi, izdedži, oļi, zāģu skaidas u.c.

Šie materiāli, mākslinieka saskaldīti vai izjaukti, tika ar otas vai paletes naža palīdzību uztriepti vai samontēti, tādā veidā panākot ar tausti uztveramu materiālo vērtību efektu. Uztrieptajā virsmā radītie pacēlumi un iedobumi izraisīja telpiskas asociācijas.

Mākslinieki ierosmi smēlās dzīvē, taču to vairākums bija cilvēki, kuri bija auguši kara gados un kuru psihi degradējoši ietekmējusi šo gadu realitāte, tāpēc viņi atdarināšanai izvēlējās tādus neiepriecinošus objektus kā jūras plūdu izdangātas smiltis, drupu daļas, ģeoloģisko un arheoloģisko izrakumu vietās atrastas aizvēsturisku dzīvnieku pārakmeņojušās paliekas, daļēji izdzisušus klinšu zīmējumus u.c."

Žans Dibifē (1901-1985)

Informālās mākslas aizsācējs.

"Dibifē mākslu var uzskatīt par jauna tipa primitīvismu - atdarinot bērnu zīmējumus, tie tika deformēti un abstrahēti un tiem piemītošā nemākulība parasti tika kāpināta ar raupjas faktūras vai kompozicionālās struktūras līdzekļiem līdz tādai pakāpei, ka kroplīgie veidoli atstāja atbaidošas groteskas iespaidu".

ASV ekspresīvais abstrakcionisms tika dēvēts par abstrakto ekspresionismu. "Abstraktās glezniecības attīstību Amerikā veicināja kara gados šeit iebraukušie agrīnā abstrakcionisma pārstāvji, kā arī tie jaunie amerikāņu mākslinieki (Dž.Polloks, M.Tobijs, Ā.Gorkijs), kas, 40.gados piedalīdamies Parīzes izstādēs kā sirreālisma piekritēji, pārliecinājās, ka Parīzes skolā nav manāmas jaunas idejas, nav arī oriģinālu māksliniecisko risinājumu, un drošāk nekā iepriekš sāka patstāvīgus meklējumus formas abstrahēšanas virzienā. Līdz ar to viņi veicināja Ņujorkas izvirzīšanos par jauno avangardisma centru." Abstraktā ekspresionisma pārstāvji - Dž.Polloks (1912-1956), V.de Kūnings (1904), F.Klains (1910-1976), Ā.Gorkijs (1904-1948).

40.-50.gados abstraktais ekspresionisms bija valdošais stils ASV mākslā. To sāka dēvēt par action painting (darbības glezniecība).

Džeksons Polloks (1912-1956)

Spilgtākais abstraktā ekspresionisma pārstāvis. Viņš uzskatīja, ka galvenais ir gleznošanas process, rezultāts nav tik svarīgs. Polloks krāsu uz audekla, kurš tika izklāts uz grīdas, uzšļakstīja vai uzlēja. Viņš savus darbus radīja, vadoties no emocijām, bez loģikas. Darbi reizēm bija lielu izmēru - 6.11m*16m u.c.

Ģeometriskais abstrakcionisms

Šis virziens "sāka attīstīties un kļūt pazīstams Eiropas mākslinieku vidū ar apzīmējumu "konkrētā māksla" jau 30.gados. Amerikā tas ieviesās pēc Otrā pasaules kara."

Ģeometriskajam abstrakcionismam raksturīgas līniju un krāsainu ģeometrisku pamatformu laukumu kompozīcijas.

Pīts Mondriāns (1872-1944)

Amerikā ieradās no Eiropas.

Savās kompozīcijās izmantoja "tikai ar melnu krāsu ievilktas horizontāles un vertikāles, kā arī ar hromatiskām krāsām ieklātus kvadrātus un taisnstūrus." Pamatkrāsu (sarkana, dzeltena, zila) laukumi robežojas ar citu toņu laukumiem, līdzsvaru panāca ar asimetrijas palīdzību.

Daiļrades vēlākajā posmā melno krāsu vispār neizmanto, veido kompozīcijas no sīkiem krāsainiem un lieliem baltiem kvadrātiem un taisnstūriem.

Abstrakcionisma tēlniecība

"Amerikas abstrakcionistu vidū bija ne tikai gleznotāji, bet arī tēlnieki. Viņi galvenokārt strādāja metālā, izmantojot gan loksnes, gan stieples un veidojot no tām konstrukcijas. Viens no savdabīgākajiem meistariem bija tēlnieks A.Kalders (1898-1976)." Viņš veidoja tā saucamās mobilas - "piekarināmas kompozīcijas, kur pie tērauda stieplēm piestiprinātas abstraktas alumīnija figūras, kas vējā kustas. Mobilas, kuru elementi izraisa asociācijas gan ar kukaiņiem, gan ar augu lapām, ir iespaidīgas savā mainīgumā.