4. Ekspresionisms

Vācijā 20.gadsimta sākumā ne tikai nerima, bet pat saasinājās sociālās pretrunas. Līdzās vecākajiem kolēģiem reālistiem cīņā pret šo cilvēcei naidīgo pasauli iestājās arī jaunie mākslinieki. Tikai viņi savu protestu izteica kliedzošākā, asākā formā nekā viņu vecākie līdzgaitnieki, tādējādi liekot pamatus ekspresionismam.

Ekspresionisms kā virziens konstatējams 20.gs. sākumā.

Ekspresionismu, kas attīstījās "Tilta" un "Zilā jātnieka" apvienībās, sauc par klasisko ekspresionismu. Tā pārstāvji bija mākslinieki vienpatņi, kas, sadumpojušies pret buržuāzisko sabiedrību un kultūru, neizprata cilvēku nelaimju īsto cēloni - sociālo iekārtu. Tāpēc bieži viņu dumpinieciskajiem noskaņojumiem bija romantisks raksturs.

 

"Raksturīgi, ka ekspresionismam radās piekritēji ne tikai gleznotāju vidū, bet arī literātu, arhitektu, mūziķu, teātra un kino darbinieku aprindās. Ekspresionisma pārstāvji bieži darbojās vairākās mākslas sfērās, piemēram, austriešu ekspresionisma pārstāvis O.Kokoška bija gleznotājs un dzejnieks, vācietis E.Barlahs - tēlnieks un rakstnieks utt."

 

Ekspresionisma iezīmes vērojamas norvēģu gleznotāja, simbolista Edvarda Munka gleznās. Savos darbos viņš pauž pesimismu, traģiskas noskaņas. "Viens no viņa nozīmīgākajiem sasniegumiem ir gleznu cikls "Dzīve" (1893-1900), kas ietver četras tēmas: 1)mīlestības pamošanās, 2) mīlestības uzliesmojums un izdzisums, 3) bailes no dzīves, 4) nāve. Glezna "Kliedziens" (1893) ir viena no trešās tēmas noskaņu liecinātājiem.

E.Munka gleznas "Kliedziens" reprodukciju vari aplūkot šeit -

Kaut arī Munka personālizstāde 1892.gadā Berlīnē neguva panākumus plašā sabiedrībā, jo publikas izraisītā skandāla dēļ tā varēja būt atvērta tikai vienu nedēļu, viņa dziļi īpatnējā māksla atrada sapratējus mākslinieku aprindās".

 

1905.gadā Drēzdenē tika dibināta jauno mākslinieku apvienība „Tilts”. "Ar šo nosaukumu viņi gribēja uzsvērt, ka šīs apvienības biedru darbos jāsaliedējas visiem avangardisma virzieniem, kas eksistēja tālaika Vācijas mākslas dzīvē. Apvienību dibināja studenti arhitekti E.Kirhners (1880-1938), Ē.Hekels (1883-1970), K.Šmits-Rotlufs (1884-1976), kuriem 1906.gadā pievienojās E.Nolde (1867-1956), M.Pehšteins (1881-1955) u.c. Šie mākslinieki gleznoja, veidoja, apguva kokgriezuma un litogrāfijas tehniku."

 

Viņus vienoja noraidoša attieksme pret akadēmismu, impresionismu. Šos māksliniekus ietekmēja fovistu dekoratīvais gleznojums, tādējādi izveidojās īpatnējs glezniecības stils - vācu fovisms.

"Izmantodami vienādus paraugus un radniecīgus sižetus, "Tilta" mākslinieki izveidoja īpatnēju apvienības stilu. Viņi centās "ar varu" ietekmēt skatītāju, līdz augstākai antiestētiskai pakāpei pārveidojot cilvēka ķermeni, un plaši izmantoja kokgriezuma tehnikā izstrādātu asu lineārismu. Izkopjot arī citas grafikas tehnikas, "Tilta" meistari spēja pārliecinoši atklāt gan dramatiskus pārdzīvojumus, gan dumpinieciskas noskaņas."

 

1913.gadā „Tilts” beidza pastāvēt.

 

Uzturoties Drēzdenē un ar 1911.gadu Berlīnē, viņš atklāja sev pilsētas tēmu - izmantodams aplauztas figūru kontūras un fovistiski košas krāsas, attēloja prostitūtas un viņu klientus pastaigājamies maskās līdzīgām sejām".

Vācu protestējošā māksla turpināja attīstīties Minhenē, kur 1911.gadā izveidojās mākslinieku apvienība „Zilais jātnieks”. Šī apvienība tika izveidota pie almanaha „Zilais jātnieks” redakcijas, jo tika plānots, ka almanahs paudīs jaunās idejas, organizēs izstādes. Gleznotāju apvienību dibināja V.Kandinskis (1866-1944) un F.Marks (1880-1916), vēlāk viņiem pievienojās A.Make (1887-1914), A.Kubīns (1877-1959), P.Klē (1879-1940) u.c.

Apvienības darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš.

 

"Tiecoties atklāt zemes lietu un kosmisko parādību saistību, krāsai Marks piešķīra simbolisku nozīmi, bet formas stilizēja." Viņa gleznas "rāda centienus modināt skatītājā nojautu par visur aktīvajiem gan radošiem, gan iznīcinošiem kosmiskiem spēkiem un izraisīt romantisku smeldzi pēc realitātē nesastopamā parādību skaistuma".