1. Arhitektūra 20.gadsimtā

20.gadsimta arhitektūrai raksturīgi divi virzieni - funkcionālisms (konstruktīvisms) un postmodernisms.

Funkcionālisma būtība atklājas franču arhitekta Lekorbizjē izteikumos :"Māja ir mašīna, kura domāta apdzīvošanai", "Krēsls ir aparāts, kurš domāts sēdēšanai". "Funkcionālismam tuva bija konstruktīvisma māksla, kur "inženieriskā" pieeja tika akcentēta vēl vairāk. Vārdi "funkcionālisms" un "konstruktīvisms" nereti tiek lietoti kā sinonīmi. Zināma atšķirība no funkcionālisma bija tāda, ka konstruktīvistiskā darbā galvenā bija tā ģeometriskā vai mehāniskā struktūra, kamēr funkcionalitāte tika uzskatīta par otršķirīgu aspektu."

Funkcionālisti pārveidoja arhitektūru - atbrīvoja to no ārējā skaistuma - dekoratīvajām detaļām.

Šajā arhitektūrā nebija ne dekoratīvu kolonnu, ne fasāžu skulpturālu rotājumu, ne ornamentu. Tas tika pasludināts par lieku, jo nepildīja nekādu lietderīgu funkciju. Arī nacionālās tradīcijas izrādījās nevajadzīgas. Tādēļ funkcionālismu dēvēja par internacionālu stilu.

 

Skaistums funkcionālismā ieguva jaunu nozīmi. Jaunā stila piekritēji uzskatīja, ka funkcionāla pilnība pati par sevi ir estētiski kvalitatīva - "Kas labi funkcionē, labi arī izskatās".

Funkcionālisma arhitekti un dizaineri tiecās radīt jaunu pilsētvidi - demokrātisku, ērtu un atbilstošu laikmetīgajiem estētiskajiem priekšstatiem. Jaunie materiāli un racionālā stila konstruktīvā specifika ļāva būvēt lētas, ar laikmetīgām ērtībām apgādātas daudzdzīvokļu mājas.

Ieviesa jaunumu - dzīvojamo rajonu kompleksās plānošanas principu. Arhitekti rēķinājās ar pilsētnieku daudzveidīgajām vajadzībām - transports, iespēja iegūt izglītību, atpūsties. Lielu vērību veltīja parku un apstādījumu zonas ierīkošanai ap dzīvojamiem masīviem. Taču funkcionālismam bija zināmi trūkumi. Jaunā arhitektūra daudziem šķita pārāk vienkāršota un vienveidīga.

Stila pretinieki to dēvēja par "garāžu arhitektūru". Dzīvojamo māju celtniecībā neņēma vērā ne vietējos apstākļus, ne klimata specifiku, ne nacionālās kultūras tradīcijas. Cilvēks šādās mājās jutās neomulīgi. Taču tieši internacionālais stils noteica 20.gadsimta arhitektūras raksturu. Tas plaši izplatījās daudzās valstīs, sevišķi pirmajos desmit gados pēc 2.pasaules kara.

Pirmais šīs augstskolas direktors - arhitekts Valters Gropiuss. Viņš uzskatīja, ka arhitektūrai jābūt funkcionālai, ekonomiskai, orientētai uz masveida ražošanas tehnoloģijām.

Augstskolā nodarbības vadīja slaveni arhitekti, dizaineri, gleznotāji un ražošanas meistari no dažādām valstīm (piemēram, Vasīlijs Kandinskis, Pauls Klē, Pīts Mondriāns).

  

Šis virziens arhitektūrā izpaudās 20.gadsimta nogalē. Aktuāla kļūst tuvināšanās masu kultūrai. 70.gadu sākumā vairāki amerikāņu arhitekti izdeva grāmatu "Mācīties no Lasvegasas", kur aicina par paraugu arhitektūrā izmantot šīs pilsētas arhitektūru. 70.gadu beigās modernisma laika internacionālā stila arhitektūra tika uzskatīta par vienkāršotu un bezpersonisku, tādēļ daudzas blokmājas tika likvidētas.

Viņi atgriezās pie dekoratīvisma, darbos parādījās spēle, ironija. Ēkās apvienojās negaidītas un daudzveidīgas formas. Dažkārt ēku "rotāja" ārpusē izvilktas komunikāciju caurules un tehniski kabeļi (haiteka jeb augsto tehnoloģiju arhitektūra).

Vēsturisko stilu motīvi tiek izmantoti ironiski, brīvi, kariķēti. 20.gadsimta pēdējos pārdesmit gados parādījās virkne jaunu mākslas strāvojumu, kuru nosaukumos uzsvēra atgriešanos pie pagātnes tradīcijām - "jaunais tradicionālisms", "postklasicisms", "neoekspresionisms" u.t.t.