4. Miniatūru māksla

Viduslaikos bija cieņā gaisma, mirdzošas, spilgtas krāsas. To radīja, domājams, bailes no tumsas un tumsas spēkiem.

Daži pētnieki uzskata, ka tieši iemīļotās sarkanās krāsas dēļ viduslaiku grāmatu ilustrācijas ir nosauktas par miniatūrām (no latīņu vārda "minium" - cinobrs vai mīnijs, kas ir sarkanie pigmenti). Miniatūras bija visizsmalcinātākais viduslaiku mākslas veids.

 

 

Grāmatu ilustrācijās, tāpat kā lietišķajā mākslā, 5.-8. gadsimtā barbaru mākslas ietekmē galvenā nozīme tika veltīta ornamentam. Dekoratīvi ornamentālās formas ir aizgūtas no dabas - augu un dzīvnieku pasaules. Stilizētas, bagātīgas, izstrādātas augstā mākslinieciskā līmenī, - sapītas sarežģītos vijumos, daudzkrāsainas tās greznoja senos manuskriptus. (Skat. attēlu zemāk.) Īpaši tika izcelti - palielināti, izgreznoti teksta sākuma burti - iniciāļi.

 

 

Miniatūru māksla bija guašas tehnikā, izmantoja arī zeltījumu. Ar miniatūrām greznotie rokraksti parasti tika darināti valdniekiem vai klosteriem, bet ar laiku grāmatas mēdza pasūtīt arī aristokrāti, turīgi amatnieki.

Atšķirībā no antīkās mākslas, viduslaiku mākslinieki neievēroja reālo dabu, ainavu glezniecības nebija. Attiecības ar dabu bija pastarpinātas ar visdažādākām mistiskām alegorijām, abstrakcijām, simboliem. Piemēram, sārtas un baltas rozes, dzeloņu apņemtas, simbolizē kristīgos mocekļus, arī Jaunavu Mariju, tos vieno dvēseles skaistums, maigums, tīrība, kā dzeloņi ielenc vajātāji. Marijas simbols bija arī balta lilija u.c. ziedi. (Skat. att. zemāk.)

 

 

Galvenā grāmatu miniatūru nozīme bija teksta ilustrācija - tās vizualizēja to, par ko bija vēstīts tekstā. Tā bija iespēja arī lasītnepratējam, aplūkojot attēlus, gūt priekšstatu par grāmatas saturu, galvenajām idejām. 

Viduslaiku mākslinieki ignorēja cilvēka ķermeņa īpatnības - ķermeņa apjomu, proporcijas, dabiskas pozas, kustības. Tas viss bija zaudējis nozīmi, nebija būtisks satura atklāsmei.

 

Attēls uzskatāmi parāda, cik maz mākslinieku interesējis reālistisks cilvēku atveidojums- kustības, pozas ir visai samākslotas, cilvēki šķiet plakani, milzīgām plaukstām, nesamērīgi tievām rokām, kājām, neproporcionāli lielām galvām.

 

Augstāko pakāpi miniatūru māksla sasniedza 13.-14. gadsimtā. Šajā laikā aizvien biežāk krāšņi ilustrēja ne tikai Bībeli, dziesmu grāmatas, lūgšanu grāmatas, bet arī mācību grāmatas, kas bija nepieciešamas skolām un universitātēm.

Popularitāti ieguva bruņinieku romāni un nelieli dzejoļu krājumi. Tie atbilstoši tika ilustrēti - miniatūru sižeti kļuva daudzveidīgāki.

 

Greznais ietvars izceļ romāna varoņu figūras. Attēlots mirklis, kad Tristans dzer no kausa mīlestības dzērienu, kas pazudinās romāna varoņus.

 

Par Eiropas grāmatu mākslas centru šajā laikā kļuva Parīze, uz to tiecās izcilākie grāmatu pārrakstītāji, iesējēji, miniatūru mākslinieki.

Vieni no izcilākajiem viduslaiku miniatūristiem bija brāļi Limburgi. Viņu izcilāko darbu "Berī hercoga bagātīgo stundu grāmata" (ap 1416. gadu) nereti dēvē par gotikas "Gulbja dziesmu" (skaistāko izskaņu) - tajā spilgti atspoguļojas bruņinieku kultūras neatkārtojamais burvīgums. 12 kalendāra lapās brāļi Limburgi attēloja dažādas gadalaika maiņas noskaņas. Katras lapas augšdaļā atradās saule un attiecīgā laika perioda zodiaka zīme. (Skat. att. zemāk.)

 

Kā liecina attēls, tad tālāk redzams attiecīgajam laika periodam raksturīgais, - februārim - sniegota ainava, cilvēki darbā un sadzīvē.

 

Visām miniatūrām raksturīgas bagātīgas detaļas. Ilustrācijās arī vēsturiski precīzi tiek attēlota kāda katedrāle vai rātsnams, par dažām ēkām šīs ilustrācijas ir vienīgā saglabājusies vizuālā liecība. 

Šī grāmata ir kā tilts, kuru viduslaiku māksla pavērš pretī renesansei.

 

"Berī hercoga bagātīgo stundu grāmata" (ap 1416. gadu).