5. Arhitektūras raksturojums

Viduslaiku galvenās būves bija dievnami, kas bija reliģiskās dzīves centri, kuros pulcējās kristieši. Dievnami, jo īpaši - gotiskās katedrāles (sākot ar 12. gadsimtu) apliecināja pilsētas iedzīvotāju dievbijību un turību.

 

Attēlā: Šartras katedrāle Francijā. 12.-13. gadsimts. 

 

Pirmajos gadsimtos agro kristiešu draudzes pulcējās dažādās vietās, kur bija pasargātas no iespējamiem nevēlamiem apmeklētājiem - kapu kapličās jeb katakombās, kāda draudzes piederīgā privātmājā. Liecības par speciālām kristiešu celtnēm zināmas ap 3. gs.. Šo būvju materiālās liecības nav saglabājušās.

Arhitektūras pētnieki secinājuši, ka šo zudušo celtņu konstrukcijā var atrast iepriekšējo periodu arhitektūras ietekmes, jo īpaši trīs no tām:

 

 

Kad 4. gadsimtā par vienu no svarīgākajiem Romas impērijas uzdevumiem kļuva kristietības izplatīšana un nostiprināšana, jaunu dievnamu celtniecība, esošo būvju piemērošana jaunās reliģijas vajadzībām ieguva īpašu nozīmi.

Pirmajos divos gadsimtos, kopš kristietība bija kļuvusi par vienīgo oficiālo Romas valsts reliģiju (5.-6. gs.), baznīcām tika izmantoti divi jau senāk zināmi ēku tipi:

Attēlā: Svētās Sofijas (Svētās Gudrības) katedrāle Konstantinopolē 6. gs. tika uzcelta kā sava laika grandiozākais kristiešu dievnams. (Pēc pilsētas iekarošanas tas tika pārvērsts musulmaņu mošejā, mūsdienās tas ir muzejs.)

Centriskas konstrukcijas celtnes tika būvētas jau antīkajā pasaulē - apbedījumu vietas - mauzoleji, visu dievu templis Romā - Panteons.

 

Abu baznīcu būvformā gandrīz vienmēr tiek izcelta vidējā daļa: bazilikai vidējā daļa - vidusjoms ir augstāks par sānu jomiem, centriskai baznīcai vidējā daļa - pārsegta ar kupolu.

Agrīnajā periodā visām baznīcām raksturīgs kontrasts starp bagātīgi dekorētām iekštelpām un askētiski vienkāršu ārējo veidolu bez dekora. Kristieši šo kontrastu simboliski pamatoja ar ticīga cilvēka izskatu, kuram raksturīga bagāta iekšējā, garīgā dzīve un atturīga, neuzkrītoša āriene. (Skat. attēlu iepriekš - pieticīgā Sv. Sofijas katedrāles ārpuse un att. zemāk - katedrāles krāšņais interjers.)

 

Attēlā: Svētās Sofijas (Svētās Gudrības) katedrāle (6.gs.) Konstantinopolē, mūsdienu Stambulā. Tās zeltītās mozaīkas joprojām pārsteidz ar savu krāšņumu. 

 

Izmainījās arī sen zināmā dievnama simbolika - antīkajā pasaulē templis bija dievu mājoklis, bet kristīgais dievnams ir Dieva radītās pasaules modelis un simbolisks iemiesojums.

Centriskas būvformas kopš senseniem laikiem simbolizēja pilnību un vairoja ideāla miera sajūtu. 

Vēlāk, veidojoties atšķirībām dievkalpojumu kārtībā katoļu jeb Rietumu baznīcā un pareizticīgo jeb Austrumu baznīcā, centriska plānojuma celtnes kļuva populāras tieši pareizticīgo reģionos - bijušās Bizantijas teritorijā, Armēnijā, Gruzijā, Krievijā u.c., kur izplatījās pareizticība.

 

 

Kupols celtnē simbolizē Visumu, kuram nav ne sākuma, ne gala, kupols ir visa centrs un vienotājs - baznīcas augstākā vieta virs telpas un balstiem.

Rietumeiropā centrisku būvformu (ar izņēmumiem) izmanto nelielām kapelām un speciālām, kristīšanai paredzētām telpām - baptistērijiem. Baptistērijus ilgu laiku cēla līdzās dievnamiem, jo valdīja uzskats, ka nekristīts cilvēks dievnamos nedrīkst ieiet.

Ravennas senajās centriska plānojuma celtnēs ir grezni interjeri, kuros bagātīgi pielietoti gan akmens griezumi, gan mozaīkas, kas redzamas gan uz grīdām, gan sienām un griestiem. Mozaīku sižeti demonstrē tālaika kristiešu pasaules uztveri - visai naivu un reālistisku. (Skat. att. zemāk - baznīcas interjers.)

 

 

Otra veida senāko dievnamu - bazilikālu celtņu vēsture arī saistīta ar antīko pasauli. Vārds "bazilika" Romā radās grieķu valodas ietekmē - "basilicus" grieķu valodā  nozīmē - "cēls, reprezentabls". Antīkajā laikā ar šo vārdu apzīmēja visas pārsegtās halles - tempļus, tirgus, pirtis, tas nozīmēja apmēram to pašu, ko mūsdienās "zāle". Romas valstī bazilikas bija sabiedriski visnepieciešamākās celtnes - tajās sprieda tiesu, slēdza līgumus, kārtoja dažādus darījumus utt.

Antīkās bazilikas arhitektoniskais veidols ietekmējis savulaik lielākās Romas baznīcas - Vecās Svētā Pētera bazilikas konstrukciju, kura, savukārt, tika atdarināta citās bazilikāla stila būvēs.

 

Attēlā: Vecā Sv. Pētera bazilika Romā (sākta celt 4. gs. pirmajā pusē). Rekonstrukcija pēc seniem zīmējumiem, jo renesanses laikā tās vietā uzbūvēja jauno baziliku.

 

Senā Sv. Pētera bazilika bija milzīga piecjomu celtne; bazilikas platums bija 60 metri, bet garums - vairāk nekā 120 metri. Šos rādītājus pārspēja tikai 12. gs. uzceltā Klinī klostera baznīca (Francijā). Sv. Pētera bazilikā vienlaikus varēja atrasties 15 000 apmeklētāju.

 

  

Bazilikas, tāpat arī vēlākās romānikas un gotikas baznīcas, bija orientētas no rietumiem uz austrumiem. Romas pāvests Gregors (6.gs.) šo tradīciju pamatoja tā, ka kristieši vēršas uz austrumiem ne tāpēc, ka austrumos meklētu Dievu, - Dievs ir visur, bet gan tāpēc, ka tur ir viņu pirmā tēvzeme - Paradīze.

Priekštelpu jeb ātriju apbūvēja ar mūriem, reizēm to ieskāva kolonnu un arku galerijas, veidojot slēgtu gaismas pagalmu. (Skat. attēlu iepriekš - Vecā Sv. Pētera bazilika Romā.) Tādu konstrukciju veidoja jau antīkās pasaules dzīvojamās mājās. Šāda pagalma vidū parasti atrodas baseins vai aka, kur nomazgāt seju, rokas un kājas pirms ieiešanas svētā vietā. Ātrijs bija kā pārejas vieta no profānās uz svēto jeb sakrālo pasauli dievnamā. Ātrijos parasti uzkavējās grēku nožēlotāji un tie, kas vēl nebija kristīti.

 

Centrā redzama apsīda - vissvētākā vieta dievnamā. Tā parasti tika paaugstināta, tā bija paredzēta garīdzniekiem.

 

Apsīda tika būvēta pusloka formas veidā, tās nosaukums radies no grieķu vārda "apsis" - "loks", "velve".  Apsīdu no lajiem (tiem, kuri nepiederēja garīdznieku kārtai) norobežoja barjera - neliela sētiņa. Apsīdas centrā atradās altāris.

Ar laiku pieauga gan ticīgo, gan priesteru skaits, tāpēc kora un priesteru vajadzībām sāka izbūvēt šķērsjomu jeb transeptu.

Transepts jeb šķērsjoms atrodas starp vidusdaļu un apsīdu, un reizēm arī tam ir savs dalījums jomos. (Skat. att. zemāk.)

 

Attēlā: Svētās Marijas bazilika Akvilijā - Itālijā. Centrālā joma tālākajā galā redzams šķērsjoms jeb transepts. Baznīca celta 4. gs., pārbūvēta 11. gs., 13. gs.

 

Raksturīga iezīme, kas no attāluma ļauj ieraudzīt dievnamu, - tornis. Pie baznīcu torņiem ir tik ļoti pierasts, ka baznīca bez torņa nav iedomājama. Agrīnajā kristietībā torņi nebija organiska baznīcas sastāvdaļa. Ja tornis bija, tas parasti atradās līdzās dievnamam un kalpoja kā skatu tornis, lai ar zvaniem brīdinātu draudzi par to, ka tuvojas briesmas. Reizēm no torņiem tika lasīti svarīgi ziņojumi.

Tikai vēlāk torņu zvanu skaņas iezvanīja drīzu dievkalpojuma sākumu.

Kopumā šīs agro bazilikālo dievnamu pazīmes saglabājās ļoti ilgi. Piemēram, Itālijā - Florences katedrāles būvniecībā līdz pat 15. gadsimtam tika ievērotas visas bazilikālo dievnamu pazīmes.

 

Attēlā: Santa Maria del Fiore (Sv. Marijas Ziedu) katedrāle Florencē. Tajā pamata konstrukcijās saglabātas bazilikālas būves iezīmes, tās papildina gotikas stilam raksturīgi elementi.

 

No 4. gs. nostiprinājās dievnama simboliskā koncepcija - dievnams ir kā pasaule, - Dieva radītā pasaule, kurā nav nekā lieka, arī laikam ir divas nozīmes - tas ir netverams un dinamisks, tāpēc cilvēks vai nu pēta pagātni vai gaida nākotni, tagadne ir kā doma - slīdoša un netverama. Laiks pirms pasaules radīšanas un pēc Kristus otrās atnākšanas ir mūžība. Šo mūžīgā eksistenci pilnīgās absolūtās formās, patstāvīgumu, stabilitāti cilvēks jūt dievnamā. Dievnamā laiks ir mūžība un klusums. Šai atziņai ir liela nozīme viduslaiku kultūras apziņā.