6. Romānikas arhitektūra un tēlniecība

Raksturojot romānikas periodu Eiropā, pirmo reizi iespējams runāt par vienotu stilu kultūrā - glezniecībā, tēlniecībā, lietišķajā mākslā, arhitektūrā u.c. Visās jomās mākslinieki sekoja vienotiem likumiem - katra forma atbilda nepieciešamībai un funkcijai, viss tika veidots skaidrs, vizuāli vienkāršs, saprotams. Visu radīja mākslinieki, kuri faktiski bija amatnieki, samērā beztiesiski, sabiedrības hierarhijā atradās zemākajā slānī. Viņi ceļoja no klostera uz klosteri, no vienas pilsētas uz citu, pārņēma jaunās idejas, pilnveidoja tās savā darbībā.

 

 

Milzīga nozīme bija krusta karagājieniem, kuri gan nerealizēja galveno ideju - kristietības izplatīšanu austrumos, tomēr tie veicināja tirdzniecību, ekonomikas attīstību. Austrumos redzētais iedvesmoja un bagātināja Eiropas kultūras dzīvi, sākās intensīvi labiekārtošanas darbi - būvēja ceļus, tiltus, hospitāļus, viesnīcas. Eiropa kopumā sāka izskatīties pēc civilizētas zemes.

Koka arhitektūru masveidā sāka aizstāt akmens celtnes, kuras ārēji bija ļoti līdzīgas senajām romiešu celtnēm. (Skat. att. zemāk.) 

 

 

Būtiska šī perioda Eiropas iezīme bija Eiropas pilnīga kristianizācija un pāvesta varas triumfs. Baznīcai bija savs noteikts viedoklis visos jautājumos, tas veidojās kā visaptverošs kristīgs pasaules uzskats, kas noteica izglītību, mākslu, arhitektūru u.c. kultūras, sadzīves jomas. Par mākslas uzdevumu kļuva cilvēku pasaules uzskata veidošana atbilstoši Baznīcas mācībai.

 

Romānikas stils bija pirmais fenomens Eiropā, kas spēja apvienot visas agrīnās viduslaiku kultūras tendences un tās pilnveidot. Visagrāk romānika kā vienojošs stils izpaudās Francijā.

 

 

Romānikas arhitektūrā par ideālu kļuva proporcija, ko noteica krusta velves (kuba) telpiskās attiecības, ko izsaka kvadrāts un diviem kvadrātiem atbilstošs taisnstūris - 1 : 2. To ievēroja gan dievnama horizontālajās proporcijās, gan vertikālajās. Šī attiecība tika izmantota detaļās, piem., logailās, ieejas portālos, kuru virsma vienmēr vainagojas ar pusloka arku. (Skat. att. zemāk.)

 

 

Proporcijas modulis ir redzamas gan romānikas stila dievnamu eksterjerā, gan interjerā.

Tā pielietošana radīja iespēju romānikai sākotnēji raksturīgo centrālā joma puscilindrisko pārseguma velvi (skat. att. zemāk) vēlāk nomainīt ar milzīgajām krusta velvēm (ap 12. gs. 30. gadiem, piem., Vācijā Špeierē, Francijā Kānā u.c.).

Savukārt krusta velvju daudzveidīgā pielietošana radīja iespēju tālāk attīstīties tai pārsegumu sistēmai, kuru gotikā veidos ribu jeb nervīru konstruktīvās iespējas.

 

 

Daudzu klosteru centrālās baznīcas ir lieliski romānikas arhitektūras paraugi, piem., Puatjē, Tulūzas, Tūras, Arlas, u.c..

Ideālajām romānikas baznīcām raksturīga jomu konfigurācija latīņu krusta formā (krustu veido šķērsjoma novietojums), divi torņi rietumu fasādē, tornis krusta centrā, baznīcu austrumu daļā - apsīda un kapelas. (Skat. att. zemāk.)

Sākoties aktīvai svētceļnieku kustībai, aiz altāra sāka izbūvēt eju, kas savienoja abus malējos baznīcas jomus. Apmeklētāji, kas vēlējās pielūgt kapelās novietotās svētās relikvijas, pa eju varēja iekļūt kapelās un atstāt dievnamu pēc savas vēlēšanās, netraucējot dievkalpojumu. 

 

 

Romānikas glezniecības paraugu ir saglabājies maz, tie ir visai sliktā stāvoklī, lai varētu plaši spriest par glezniecību. Bagātīgi saglabājušies romānikas laika tēlniecības darbi.

Skaidrās, viegli uztveramās romānikas arhitektūras formas arvien biežāk papildināja tēlniecības darbi, atšķirībā no iepriekšējā posma, - arī baznīcu eksterjerā.

Romānikā askētiskā dievnamu ārienes simbolika zaudēja nozīmi, to aizstāja jauna - izglītojoša funkcija. Jo īpaši tēlniecība kļuva par nozīmīgu, cilvēkus ietekmējošu spēku Baznīcas rokās - tā iedzīvināja Baznīcas mācības.    

 

 

Jau pirms ienākšanas dievnamā - abpus portālam cilvēkus sagaidīja svēto tēli, portāla timpanonā - augšējā daļā virs durvīm bija tēli, kas atgādināja par Pastaro tiesu, Apokalipsi, par Kristus, apustuļu, Svēto rakstu nozīmību, utml. Ciļņi timpanonā - "akmenī griezti sprediķi". Amatnieki tos veidoja kā divu pasauļu - grēcīgās un svētās pasaules robežu, kura ne vien atdalīja, bet arī savienoja šīs divas pasaules.

Vizuāli šie ciļņi līdzīgi kodeksu miniatūrām - dekoratīvām kompozīcijām, kuru galvenais spēks ir to simbolikā un emocionālajā iedarbībā.

 

Attēlota Sv. Marija ar jaundzimušo Kristu un trīs ķēniņi (Bībelē bija stāsts par Austrumu gudrajiem), kas nākuši sveikt Dieva dēlu. Marijai kreisajā pusē - Betlēmes zvaigzne, kas parādījās debesīs pirms Kristus dzimšanas, labajā pusē - Dieva roka, kas svētī un norāda uz Kristu.

 

Skulpturālais dekors bija sastopams daudzviet romānikas interjerā - ciļņi rotāja kolonnu kapiteļus, logu arkas, kanceli u.c. interjera elementus. Tēlniecības darbos savijās kristīgā simbolika un tēli, vietējās folkloras tēli un ornamenti, manierīgs dekoratīvisms un emocionāls iedarbīgums. Tomēr tēlniecība nekad neaizēnoja romānikas arhitektūras monumentālo iespaidu.