1. Domāšanas formas

Radot jebkuru kultūras parādību, cilvēks tajā parāda savu domāšanas formu. Kultūras pētnieki iedala trīs domāšanas formas - mitoloģisko, reliģisko un filozofiski-zinātnisko.

 

Šim domāšanas veidam raksturīgs uzskats, ka "paralēli cilvēku pasaulei eksistē un darbojas tikpat saprātīga dievu un garu pasaule, turklāt tās darbība būtiski ietekmē norises cilvēku pasaulē."

 

Mitoloģija tulkojumā no grieķu valodas vārda μυθολογία (muthología) nozīmē stāstu stāstīšana. Tā ietver dažādu tautu mītus, eposus, pasakas, leģendas. Mitoloģija izveidojusies cilvēces sākumposmā, tā ietekmējusi kultūras attīstību. Mitoloģiskie tēli tiek izmantoti literatūrā, mākslā, tos nav iespējams izprast, ja nepārzina konkrētās tautas mitoloģiju. Tai ir būtiska loma jebkurā kultūrā. Lai labāk izprastu kādu nāciju, vispirms būtu svarīgi iepazīties ar šīs tautas mitoloģiju.

 

Cilvēka mitoloģiskie uzskati atspoguļojas mītos - nostāstos par dieviem un varoņiem. Ar mītu palīdzību cilvēks izskaidro visas norises savā dzīvē un apkārtējā pasaulē. Var teikt, ka mīts senajiem cilvēkiem aizstāja zinātni. Izskaidrojot pasaules norises, cilvēks izmantoja pazīstamas parādības no savas apkārtne, piemēram, vēju izskaidroja kā kādas milzīgas būtnes elpu, lietu - kā šīs milzīgās būtnes asaras.

 

 

Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, attiecināts uz kaut ko svētu, pārdabisku, kā arī morāle, paražas un rituāli. Ar reliģijas palīdzību cilvēks meklē atbildes uz dažādiem jautājumiem, piemēram, viena dieva vai vairāku dievu esamība, tā vai to loma pasaulē, cilvēka vieta šajā pasaulē, dzīves jēga, dvēsele, attieksme pret nāvi, ētikas jautājumi.

 

Cilvēks, kuram raksturīga reliģiskā domāšana, arī cenšas izskaidrot dažādās norises sev apkārt. Reliģiskie priekšstati ir daudz precīzāki, nekā mitoloģiskie priekšstati. Ja mītiem var būt dažādas versijas par vienu un to pašu jautājumu, tad reliģiskie uzskati ir precīzi piefiksēti īpašos Svētajos rakstos. Par tiem ticīgie var diskutēt, bet mainīt uzrakstīto viņi nedrīkst.

 

"Reliģiskās idejas parasti izraisa arī zināmu cilvēku kopību (kopienu, baznīcu, draudžu, klosteru) veidošanos. No katra, kas pieder šai kopībai, tiek prasīta noteiktu normu un rituālu ievērošana."2

 

Reliģijām ir zināmi to pamatlicēji. Tās var būt mītiskas personas, vai arī reālas personas. Tiek uzskatīts, ka Dievs vai augstākais prāts caur šo reliģijas pamatlicēju cilvēkiem paudis savu gribu. Kā piemēru varētu minēt Jēzu Kristu (kristietība), Muhamedu (islāms), Budu (budisms).

 

 

Šī domāšanas forma balstīta uz uzskatiem, ka cilvēks ar sava prāta palīdzību var izzināt un izprast pasauli un tās norises. Šī domāšanas veida piekritēji vai nu noliedz augstākās būtnes pastāvēšanu, vai arī uzskata, ka šī būtne cilvēkam devusi pilnīgu izvēles un rīcības brīvību.

  

Filozofiski - zinātniskās domāšanas piekritēji atbildes uz saviem jautājumiem meklē, izmantojot zinātniskas metodes. Tiek izvirzīta problēma, tad dabā vai cilvēku sabiedrībā tiek vākta informācija šīs problēmas risināšanai (apkopoti dati, veikti novērojumi un eksperimenti, analizēti eksperimentu rezultāti). Iegūtā informācija tiek apkopota un izdarīti secinājumi.