3. Ģermāņu mitoloģija. Dievu pasaule Āsgarda

Āsgarda - skandināvu mitoloģijā dievu pasaule, kurā dzīvo āsi - galvenie dievi. Šeit dzīvo arī kareivīgās jaunavas valkīras. Āsgarda ir nošķirta no cilvēku pasaules Midgardas. Dievi šeit notur savas svarīgās tikšanās. Ik dienas dievi rīko tikšanās arī pie Urdas avota, kas atrodas zem Igdrasila saknēm.

 

Āsgardā var iekļūt tikai pa vienu ieeju - varavīksnes tiltu Bivrestu. Šo tiltu sargā āsu sargs Heimdals.

 

 

Varavīksnes sarkanās krāsas joslu uzskatīja par tilta ugunīgo pamatu. Tilts veda no Midgardas uz Āsgardu. Pa šo tiltu āsi ik dienas devās uz sapulci pie Urdas avota. Tiltu izmantoja visi dievi izņemot Toru, jo tilts varētu sabrukt zem Tora smagajiem soļiem.

 

 

Mīti vēsta, ka Āsgardu cēlis salnas milzis Heimturs. Milzim par šo darbu balvā apsolīta saule, mēness un dieviete Freija. Milzim palīdzēja zirgs Svadilfars. Lai dieviem nebūtu jādod milzim apsolītā balva, viņi nolēma patraucēt milzi darbā, lai Heimturs to nepaveiktu laikā. Dievs Lokijs pārvērtās par ķēvi un traucējis Svadilfaram strādāt. Heimturs atklāja krāpšanu un gribēja dieviem atriebties, taču dievs Tors viņu nogalināja.

 

 

Āsgarda kopā ar cilvēku pasauli Midgardu un mirušo pasauli Hēlu veido vienotu veselumu, kopā tās atspoguļo pasaules izpratni un laika ritējumu. Āsgarda simbolizē dievu pasauli, debesis, nākotni; Midgarda - cilvēku pasauli, zemi, tagadni; Hēla - mirušo cilvēku pasauli, pazemi, pagātni. Āsgardas liktenis ir vienots ar Midgardas likteni, šo abu pasauļu pastāvēšanai atvēlēts vienāds laika posms.

 

Valhalla ir viena no dieva Odina pilīm. Tai ir 540 durvis, sienas būvētas no šķēpiem, jumts - no vairogiem.

 

 

Valhallā atrodas dzīru galdi un soli. Solus sedz kareivju krūšu bruņas. Valhallā dzīvo einheriji un valkīras.

 

Valkīra - kareivīga jaunava, dievība, kura spārnota zirga mugurā soļo virs kaujas lauka, izvēlas un ņem sev līdzi drosmīgākos kritušos kareivjus, kurus tā nogādā Valhallā. No valkīras zirga krēpēm rit rasas lāses, bet no valkīras šķēpa plūst gaisma.

 

Valkīras attēlo kā jaunavas, kuras tērpušās bruņās, galvā uzlikušas bruņucepures ar ragiem vai spārniem, rokās viņas tur šķēpu un vairogu. Skandināvi uzskatīja, ka valkīru spožo bruņu mirdzums rada ziemeļblāzmu.

 

 

Valkīras piedalās uzvaras un zaudējumu sadalē kaujas laikā, viņas izlemj - kurš kareivis paliks dzīvs, kurš kritīs kaujas laukā. Dažkārt valkīras drīkst noteikt kaujas iznākumu, bet lielākoties viņas izpilda dieva Odina pavēles. Dažādos informācijas avotos minēts atšķirīgs valkīru skaits - vienā teikts, ka kopā bija 9 valkīras, citā - ka 13 kareivīgās jaunavas.

 

Valkīras pavadīja kritušo kareivju dvēseles uz Valhallu, kur tās viņus apkalpoja pie galda.

 

Einheriji - kaujas laukā kritušie kareivji. Daļu mirušo karotāju dvēseles saņem dievs Odins, daļu - dieviete Freija, daļa mirušo dvēseļu nonāk Hēlā. Kareivji, kurus valkīras izvēlas un aizved uz Valhallu, nonāk pie Odina. Tie ir tie kareivji, kuri savas nāves brīdī nav izlaiduši no rokām ieročus. Valhallā tie kļūst par einherijiem (kareivjiem, kuri veido dieva Odina armiju). Einheriju skaits ir milzīgs. Mītos sacīts, ka Valhallai ir 540 durvis un ka pa katrām no šīm durvīm Ragnarokā cīnīties dieva Odina pusē izies 800 einheriji.

 

 

Katru rītu einherijus modina gailis un viņi dodas uz Idavelas lauku, lai viens pret otru cīnītos. Vakarā kareivji tiek atdzīvināti un viņi dodas dzīrot. Kareivji tiek cienāti ar ceptu nemirstīgās mežacūkas gaļu (šis dzīvnieks katru dienu atdzīvojas) un kazas Heidrūnas medalu (Heidrūna pārtiek no Igdrasila lapām).