2. Ģermāņu mitoloģija. Pasaules un cilvēka rašanās, pasaules gals

Ģermāņi uzskatīja, ka pasaule radusies virs bezdibeņa Ginungagapa. Šis bezdibenis atradies starp uguns zemi Mūspelheimu un aukstuma zemi Nīflheimu. Šeit atrodas iztekas vienpadsmit upēm, kuras apskalo visas deviņas pasaules. No sarmas, kuru sūtīja aukstuma zeme, un uguns, kuru sūtīja uguns zeme, radās milzis Imīrs un govs Audumala, kas baroja milzi. Audumala laizīja sāļos akmens bluķus, lai paēstu un spētu ar savu pienu pabarot Imīru.

 

 

Citi milži esot radušies no Imīra sviedriem, tie bija pirmie salnas milži. Govs Audumala laizīja sāļos akmens bluķus, viņas mēles siltums no akmeņiem radīja dievu Buri - visu dievu tēvu, dieva Odina vectēvu. Buri, savukārt, radījis dievu Boru. Bors apprecējis milža Imīra mazmeitu Bestlu, viņiem piedzima trīs dēli - pirmie āsi Odins, Vili un Vē. Tā kā dievi neesot vēlējušies dalīt pasauli ar milžiem, tad viņi esot nogalinājuši savu vecvectēvu Imīru un no tā ķermeņa radījuši Viduszemi jeb Midgardu - no miesas radīja zemi, no kauliem - kalnus, no matiem - augus, no galvaskausa - debesjumu. Katru no četriem debesjuma stūriem dievi savija ragā un nosēdināja katrā pa vienam vējam. Imīra asinīs noslīka visi salnas milži, izņemot Bergelmīru un viņa sievu, kuri radīja jaunu milžu paaudzi.

 

Radījuši Midgardu, dievi nolēma radīt arī cilvēkus. Pirmie cilvēki tika radīti no jūras malā atrastiem koka sprunguļiem - oša un gobas. No oša dievi izveidoja vīrieti Asku, bet no gobas - sievieti Emblu.

 

 

Odins cilvēkiem deva dzīvību, Vili - prātu un emocijas, bet Vē - asinis, maņas un runu. No Aska un Emblas radās citi cilvēki, kuri apdzīvoja Midgardu.

 

Uz austrumiem no Midgardas āsi izveidoja Jotunheimu, kuru atdeva valdīšanā milzim Bergelmīram un viņa sievai.

 

Ģermāņu mīti vēsta arī par pasaules galu Ragnaroku. Viss jau iepriekš ir izlemts - katram cilvēkam ir savs mūža pavediens liktens dieviešu austajā audeklā, arī dieviem un pasaulei ir savs pavediens, kurš reiz beidzas.

 

Ragnaroka tuvošanos iezīmēs ķildas cilvēku vidū, saule aptumšosies, iestāsies aukstas vasaras, plosīsies negaisi, vētras, zemi satricinās spēcīgas zemestrīces, zvaigznes kritīs no debesīm, zeme iegrims jūrā. Milzīgais briesmonis - vilks Fernīrs, kuru dievi sasaistīja un iekala ķēdēs, tiks brīvībā, radīs pēcnācējus, kuri aprīs sauli un mēnesi. Pēc tam sekos trīs gadi, kad valdīs ziema, bet vasara tā arī neiestāsies. Dievs Heimdals, āsu sargs, ar taures skaņām aicinās dievus doties cīņā ar ļaunajiem spēkiem. 

 

 

 

Kaujas laikā uguns zemes Mūspelas valdnieks Sutrs sadedzinās pasauli, visi cilvēki, dievi un milži ies bojā.

 

 

Bet ģermāņi uzskatīja arī, ka pēc šī pasaules gala paies kāds laiks un no pasaules bezdibeņa pacelsies jauna zeme.

 

 

Pasaules gala laikā bojā gājušo dvēseles dosies vai nu uz debesīm, vai arī uz Nastrondu - vietu, kurā nekad neiespīd saules gaisma, tās sienas un jumts darināts no čūskām, kuru indes saplūst upēs. Šeit nonākšot zvērestu lauzēji, laulības pārkāpēji un slepkavas.

 

Ragnarjokā paliks neskarts Hvērgelmīrs - pazemes straume, kurā apmetīsies pūķis Nidhjegs.

 

Āsgardā apmetīsies Odina dēls Baldrs, kurš atgriezīsies no mirušo pasaules Hēlas, viņa brāļi, Odina mazdēli. Izdzīvos arī vienīgais cilvēku pāris, kuri būs patvērušies pasaules koka Igdrasila zaros - Liva un Livtrasirs, kuri aizsāks jaunu cilvēku dzimtu un pielūgs jauno dievu paaudzi.