1. Indiešu mitoloģija. Mītu avoti, pasaules uzbūve

Neraugoties uz to, ka Indijā mīt vairāk nekā 400 tautu, tām ir kopīga mitoloģiskā pasaule. Indiešu mītu idejas atspoguļojas arī Indijas nozīmīgākajā reliģijā - hinduismā.

 

  

Senākie indiešu mītu avoti ir vēdas. Tās ir svinīgas dziesmas, kurās godāti dievi. Vēdas sarakstītas sanskritā, kas tiek uzskatīts par vienu no senākajām indoeiropiešu valodām. Pastāv uzskats, ka vēdas nav cilvēka radītas, tās ir mūžīgas. Tās nav cilvēka garīgās domas auglis, bet dievišķa atklāsme, tādēļ vēdas tiek uzskatītas par absolūti patiesām un neapšaubāmām.

 

Vēdu senāko daļu veido poēmas un himnas, veltītas dieviem. Šie sacerējumi radušies sākot ar 15.gs. p.m.ē..  Aptuveni 9.gs.p.m.ē. šie sacerējumi apkopoti Rigvēdā, kas ir senākā no vēdām.

 

 

To uzskata arī par senāko tekstu indoeiropiešu valodā. Rigvēdā apkopoti mitoloģiskie stāsti par pasaules radīšanu, tajā tiek slavinātas dievības. Rigvēda sniedz priekšstatu par dievu panteonu, to paveiktajiem darbiem. Visvairāk himnās minēti dievi Agni (uguns un pavarda dievība, dažkārt viņu identificē ar sauli) un Indra (dievu valdnieks, pērkona, vētras un kara dievs).

 

 

 

Citi indiešu mītu avoti ir eposi "Mahābhārata" un "Rāmājana". Šajos eposos stāstīts par senākajām indiešu valdnieku dzimtām, šo dzimtu saistību ar dievu pasauli. Eposos mitoloģiskās būtnes darbojas kopā ar cilvēkiem, tajos mijas izdoma un realitāte.

 

"Mahābhāratā" atspoguļota gan indiešu tautu ikdienas dzīve, ticējumi, paražas, gan arī ētiskie un estētiskie uzskati. Salīdzinot eposu saturu, "Mahābhārata" savā ziņā līdzinās sengrieķu "Ileādai".

 

 

Šis eposs saistīts ar karu, tajā apdziedātas senās cīņas starp āriešu ciltīm. Eposā vēstīts par princi Ardžunu, kas cīnās par sava tēva troni pret saviem brālēniem, kas šo troni ieņēmuši. Šis eposs ir viens no garākajiem eposiem pasaulē - tajā ir aptuveni 250000 divrindes. "Mahābhāratu" veido 18 grāmatas.

 

Pastāv uzskats, ka "Rāmājana" tika sarakstīta laika posmā no 300.gada pirms mūsu ēras līdz 1.gadsimtam pirms mūsu ēras. "Rāmājanu", savukārt, var salīdzināt ar sengrieķu " Odiseju", jo tas arī ir ceļojumu eposs. Šeit stāstīts par Rāmas piedzīvojumiem. Rāma ir populārākā hinduisma dievība, atspoguļots kā gudrs un labestīgs valdnieks.

 

 

Viņš dodas atgūt savu skaisto sievu Situ, kuru nolaupījis dēmonu valdnieks Rāvana. Rāma eposā attēlots kā cilvēks, valdnieks, neskatoties uz to, ka vēlāk viņš tiek pielūgts kā dievība.

 

Kā vēl vienu mītu avotu var minēt purānas. Tie ir dažādi teksti, kurus rakstījuši priesteri. Purānās pausti hinduistu filozofiskie uzskati, kā arī pasaules uzskati. Šajos tekstos tiek aprakstīta pasaules vēsture sākot ar tās radīšanu līdz pat pasaules bojāejai.

 

 

Šajos tekstos apkopota informācija par dieviem, dievietēm, valdnieku dzimtām, varoņiem, ceļojumu apraksti, pasakas, teikas, mīlas stāsti, atziņas astronomijā, medicīnā, kā arī filozofiska un teoloģiska satura teksti. Nozīmīgākais teksts no purānām ir "Mahapurāna". To veido 18 nodaļas, kurās aprakstīti visi indiešu dievi.

 

  

Senie indieši uzskatīja, ka pasaule ir ola, kas peld milzīgā okeānā. Cilvēki dzīvo uz zemes, kurai ir diska forma. Zemi uz savām mugurām tur astoņi ziloņi. Šos ziloņus apvij tūkstošgalvaina čūska Šeša. Zemes centrā atrodas kalns Meru.

 

 

Meru kalns ir svētais kalns ar piecām virsotnēm. Meru kalnu uzskata par visu dievu mājokli. Ap šo kalnu riņķo debess spīdekļi. Meru kalna pakājē atrodas Indija, kura mītos tiek dēvēta par Džambudvīpas salu. Apkārt šai salai atrodas citi kontinenti, kas arī izskatās kā salas.

 

Visa pasaule sadalīta 14 līmeņos, no kuriem augšējos 7 līmeņus veido debesis, bet apakšējos 7 līmeņus  -pazeme.

 

Meru kalns ir ļoti augsts, tas sniedzas cauri septiņām debesīm. Katrā debesu līmenī valda viens dievs.

Kara dieva Indras debesīs nonāk kaujas laukā kritušo cilvēku dvēseles. Indras pasaulē aug koki, kuri izpilda visas vēlēšanās.

Dieva sargātāja Krišnas debesīs nonākušās dvēseles kļūst par lopu ganiem, šīs dvēseles dzīvo pārticībā.

Dieva radītāja Brahmas debesis ir visskaistākās. Tās atrodas visaugstāk. Šeit visas dvēseles dzīvo mūžīgā svētlaimē.

 

Pastāv arī pazemes valstība. Pazemē atrodas nāves valstība, kurā valda dievs Jama. Viņam pieder suņi, kuri staigā pa pasauli un meklē cilvēkus, kuriem jāmirst.

 

 

Jama pēc cilvēka nāves izvērtē viņa labos un sliktos darbus un izlemj, uz kurieni sūtīt mirušo dvēseli - uz debesīm vai uz elli, uz cik ilgu laiku. Kad noteiktais laiks, kas pavadīts debesīs vai ellē, ir pagājis, cilvēka dvēsele atkal tiek sūtīta uz zemi, kur tā piedzimst kā cits cilvēks, un dzīves cikls turpinās.

 

Jamas pasauli no ārpasaules norobežo nāves upe. Dvēseles šo upi var pārpeldēt, turoties pie astes svētajai govij. 

 

Pazemē atrodas arī elle - naraka, kurā ir vairāki loki, katrs nākamais briesmīgāks par iepriekšējo. Briesmīgākajā daļā nonākušās dvēseles deg mūžīgi un nesadeg.

 

Gan virs zemes, gan pazemē dzīvo arī čūskas ar sieviešu galvām - nāgas. Šīs būtnes simbolizē gudrību.

 

 

Nāgas virspasaulē dzīvoja alās, ūdenskrātuvēs. Uzskata, ka nāgas turēja noslēpumā visas pasaules gudrības līdz brīdim, kad cilvēku apziņa sasniedza pietiekami augstu līmeni, lai šīs patiesības izprastu.