2. Indiešu mitoloģija. Pasaules rašanās un bojāeja, trimurti

 

Indiešiem ir vairāki mīti, kuros vēstīts par pasaules rašanos. Viens no šiem mītiem vēsta, ka pasaule radusies no olas. Šī ola peldējusi pirmatnējos ūdeņos. No dīgļa, kas atradās olā, radās dievs Brahma. Šis dievs ar savu domu palīdzību radījis pārējo pasauli, dievus un arī cilvēkus. Pirmos cilvēkus dēvēja par Jamu un Manu. Viens no cilvēkiem - Jama - drīz vien nomira. Dievi viņu iecēla par mirušo valstības valdnieku. Savukārt Manu apmeties uz zemes. Dieviem nepatika tas, kā dzīvoja Manu. Viņi nolēma Manu noslīcināt ar plūdiem. Taču viens no dieviem - dievs Višnu - pārvērtās par zivi un brīdināja Manu par draudošo nelaimi. Manu uzbūvēja laivu un izglābās. Pēc plūdiem dievi deva Manu likumus, pēc kuriem viņam bija jādzīvo.

 

 

Citā mītā stāstīts par to, ka dievi radīja pasauli, nogalinot un sacērtot gabalos milzi Purušu. No milža mutes tika radīti priesteri, no rokām - karavīri, no gurniem - zemkopji, no kājām - kalpi. Mēness radies no milža Purušas gara, bet Saule - no viņa acīm. No milža elpas radās vējš, no galvas - debesis.

 

  

Senie indieši uzskatīja, ka pasaule nav mūžīga. Pasaulei atvēlētais laiks sastāv no 1000 cikliem, kur katru ciklu veido 4320000 gadi. Katrs cikls sastāv no četriem laikmetiem, kas ir viens par otru īsāki. Pirmajā, garākajā laikmetā pasaule aug un attīsta visas labās iezīmes, savukārt pēdējajā laikmetā viss degradējas, radošie spēki ir izsmelti, pasaule gaida atjaunošanos. Šī pasaule būs nodzīvojusi tai atvēlēto mūžu un ies bojā. Pēc tam radīsies jauna ola, no kuras atkal radīsies dievs Brahma un atkal veidos pasauli no jauna. Pasaulē ir dievības, kuras atbild par šo ciklu secīgu norisi.

 

Tie ir trīs hinduisma galvenie dievi, kuriem ir atšķirīgas izpausmes. Brahma ir pasaules radītājs, Višnu - pasaules uzturētājs un pārvaldītājs, Šiva - nāves, iznīcības dievs, jauna dzīvības cikla aizsācējs.

 

 

 

Viens no vecākajiem hinduisma dieviem. Dievs radītājs un sargātājs. Radījis pasauli.

 

Brahmu parasti attēlo sarkanā krāsā, viņam ir četras sejas (simbolizē četras vēdas), četri ķermeņi un četras rokas (tās simbolizē četras debespuses). Vienā rokā Brahma tur scepteri (varas simbolu), otrā - metāla trauku ar ūdeni, kas simbolizē pirmatnējo vielu, no kuras radās pirmie pasaules elementi, trešajā rokā viņš tur lūgšanu krelles, kas tika izmantotas laika skaitīšanai (tās simbolizē dažādus pirmmateriālus, no kuriem radīja pasauli), savukārt ceturtajā rokā Brahma tur Vēdas (tās simbolizē zināšanas) vai arī lotosa ziedu (simbolizē visas pasaules dzīvās būtnes). Galvā lūgšanu kronis, kas simbolizē viņa varu. Dažkārt Brahmu attēlo ar bārdu, kas simbolizē viņa gudrību un mūžīgo pastāvēšanu.

 

 

Brahmas sieva bija gudrības un daiļrunības dieviete Sarasvatī, kura izgudrojusi sanskrita valodu un alfabētu.

 

Brahma dzīvo Meru kalna virsotnē. Pa pasauli viņš ceļo, sēžot uz gulbja.

 

 

Gulbi Indijā ciena, jo viņš spējot atdalīt pienu no piena-ūdens maisījuma, kas simboliski norāda uz nepieciešamību prast nošķirt labo no ļaunā, pieņemt garīgās vērtības un noraidīt neatbilstošās vērtības.

 

 

Saules dievs. Kārtības uzturētājs pasaulē, ļaunuma iznīcinātājs.

Uzskatīja, ka Višnu laiku pa laikam nolaižas uz zemes un iemiesojas kādā cilvēkā, cilvēka veidolā dzīvojot virs zemes. Tas parasti notiekot tad, kad pasaules kārtībai draud briesmas. Višnu daudzkārtējās iemiesošanās dēvē par avatārām. Kopumā esot zināmas 10 avatāras. Uzskata, ka deviņas avatāras jau esot ieradušās uz zemes, bet desmitā avatāra ieradīšoties ceturtā pasaules laikmeta beigās.

 

Višnu esot iemiesojies arī valdniekos Rāmā un Krišnā. Rāmas tēlā Višnu attēlo kā valdnieku, kuram līdzās vienmēr ir svētais pērtiķis Hanumāns. Krišnas tēlā viņu attēlo ar tumšu ādu, viņa rokās ir burvju stabule.

 

Pienākot pasaules galam, Višnu apgulsies uz tūkstošgalvainās pasaules čūskas Šešas un no viņa nabas izaugs lotosa zieds, no kura, savukārt, radīsies jauns Brahma.

 

 

  

Šiva ir vētru dievs, jogas, gudrības un rakstības aizbildnis. Šiva ir iznīcinošais spēks, kas visu pārvērš jaunā formā. Ar šo dievu saistās auglības kulti, kuru laikā pielūdz dejojošo Šivu. Šis dievs simbolizē nāvi un laiku, kas visu iznīcina. Šivu raksturo gan skarbums, gan arī laipnība, labsirdība. Tādējādi tiek atspoguļots pasaules pretrunīgums, kur līdzās atrodas radīšana un nopostīšana, dzimšana un nāve, veselība un slimība, prieks un bēdas.

 

 

Bieži vien Šivu attēlo kā dejotāju (simbolizē mūžīgo Visuma deju) vai sēdošu lotosa pozā. Viņu parasti attēlo kailu, ap kaklu viņam ir krelles no galvaskausiem, ausīs - auskari. Viņam ir trīs acis un četras rokas, kurās viņš tur zizli, šaujamo loku, virvi un bungas. Šivu attēlo kā cilvēku ar zilu kaklu. Tas tādēļ, ka viņš esot izdzēris indi, ar kuru citi dievi gribējuši iznīcināt pasauli.

 

 

Šivas pavadoņi ir pusmežonīgas dievības (pa pusei cilvēki, pa pusei dzīvnieki). Viņam līdzās ir arī veiksmes un gudrības dievs ar ziloņu galvu Ganeša, Šivas dēls.

 

Šiva pārvietojas vērša mugurā.

 

Šivas sieva ir Mahadevi (Lielā dieviete), kas ir varenākā no visām indiešu dievietēm. Mahadevi parādās gan kā labsirdīgā un skaistā auglības, mīlestības dieviete Pārvatī, gan kā mežonīgā cīnītāja dieviete Durga, kurai ir desmit rokas (katrā Durga tur kādu ieroci), gan arī kā melnā un asinskārā laika un pārmaiņu dieviete Kālī.