7. Indiešu mitoloģija. Varonis Rāma

Rāma - seno indiešu valdnieks, dieva Višnu septītā avatāra. Rāmas gaitas aprakstītas eposā "Rāmājana". Rāmas dzīve un darbi ir spilgts piemērs tam, ka cilvēks ievēro dharmas principus (pareizas dzīves principu ievērošana, cilvēka pienākumu pildīšana), neraugoties uz smagajiem dzīves pārbaudījumiem. Hinduisti godina Rāmu viņa līdzcietības, varonības, pienākuma apziņas un reliģisko principu dēļ.

 

 

Rāmas sieva ir princese Sīta, dievietes Lakšmī avatāra (Lakšmī - dieva Višnu sieva). Rāma un Sīta ļoti mīlēja viens otru. Kad Rāma devās izsūtījumā, Sīta viņam sekoja, savukārt Rāma par viņu rūpējās un aizsargāja.

 

 

Košalas valdnieks Dašaratha vēlējās, lai viena no viņa trim sievām dāvātu viņam dēlu. Valdnieks veica īpašu rituālu, kura laikā iegūto svēto dzērienu pasniedza visām trim sievām. Rezultātā visas trīs sievas dāvāja valdniekam Dašaratham dēlus - Rāmu, Bhāratu, Lakšmanu un Šatrughnu. Rāmam vienīgajam no brāļiem āda bija tumši zilā krāsā, kas norādīja uz viņa dievišķo izcelsmi.

 

Visi četri brāļi rūpējās viens par otru, viņus vienoja stipras draudzības saites. Viņi mācījās ašramā pie garīgā skolotāja Vasišthi, viena no septiņiem dievišķajiem gudrajiem, dieva Brahmas garīgā dēla. Zēni vēlējās kļūt par prasmīgiem karavadoņiem, tādēļ viņi apguva kaujas mākslu pie gudrā Višvamitras. Rāma un viņa brāļi bija liela auguma jaunekļi, tālredzīgi, gudri, attapīgi un veikli kaujas mākslas pratēji.

 

Kad Janakpūras valdniekam pienāca laiks izdot savu meitu, princesi Sītu pie vīra, valdnieks Janaka rīkoja līgavaiņu sacensības. Višvamitra aizveda uz šīm sacīkstēm Rāmu un viņa brāli Lakšmanu. Visiem pretendentiem uz Sītas roku un sirdi bija jāuzvelk dieva Šivas loks un jāraida no tā bulta. Neviens no pretendentiem nespēja to izdarīt, jo viņi nevarēja to pat izkustināt no vietas. Taču, kad pienāca Rāmas kārta, viņš, uzvelkot loku, nejauši pārlauza to uz pusēm. Tādējādi Rāma paveica grūto uzdevumu un kļuva par Sītas līgavaini.

 

 

Rāma un princese Sīta nosvinēja lepnas kāzas. Pēc kāzām jaunais pāris atgriezās Košalā.

 

Jūtot, ka tuvojas vecums, Dašaratha nolēma atdot troni un varu savam vecākajam dēlam Rāmam. Taču valdnieka otrās sievas kalpone nevēlējās, lai vara tiktu Rāmam. Viņa sacīja valdnieka otrajai sievai, ka Dašaratha negodīgi izturoties pret savu otro sievu, ka viņš vairāk mīlot pirmo sievu, tādēļ arī pirmās sievas dēlu vēloties iecelt par valdnieku. Kalpone mudināja otro sievu rīkoties veicīgi, lai nepieļautu Rāmas pasludināšanu par valdnieku. Otrā sieva nolēma izmantot iespēju - pirms vairākiem gadiem viņa izglāba Dašaratham dzīvību un valdnieks apsolīja izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos. Otrā sieva nolēma izmantot izdevību un atgādināt par sen doto solījumu.

 

Dašaratha bija spiests pasludināt par valdnieku otrās sievas dēlu Bhāratu, bet Rāmu izsūtīt no valsts uz 14 gadiem uz Dandakas mežu, jo viņš nevarēja pārkāpt savu karavadoņa pienākumu - pildīt doto solījumu, izpildot jebkuru savas sievas vēlēšanos. Rāma ar godu uztvēra šo nelabvēlīgo ziņu, jo viņš saprata, ka valdnieks - karavadonis nevar lauzt doto solījumu, savukārt valdnieka dēlam ir jāpakļaujas tēva gribai. Lai pasargātu sava tēva godu, Rāma atteicās no troņa mantojuma tiesībām un piekrīt brīvprātīgi doties izsūtījumā uz 14 gadiem. Izsūtījumā viņam līdzi devās viņa sieva Sīta un brālis Lakšmana, jo viņi nevēlējās atstāt Rāmu vienu. Valdnieks Dašaratha ļoti pārdzīvoja notikušo, viņa sirds lūza aiz sāpēm par šķiršanos no sava vecākā dēla. Dašaratha mira nedēļu pēc Rāmas aiziešanas no pils.

 

 

Kad pilī risinājās šie notikumi, otrās sievas dēls Bhārata bija devies ceļojumā pie saviem radiniekiem. Kad ziņneši pavēstīja viņam šos jaunumus, Bhārata nekavējoties atgriezās mājās. Viņš bija pārskaities uz savu māti un bija gatavs atteikties no viņas, bet samierinājās, jo Rāma godināja Dašarathas otro sievu kā sava paša māti. Bhārata uzmeklēja Rāmu, kurš klejoja pa Dandakas mežiem, pavēstīja par tēva nāvi un piedāvāja viņam atgriezties mājās un pārņemt valdnieka troni, kas viņam pienācās pēc visiem likumiem. Taču Rāma atteicās, jo viņām bija jāpilda tēva griba. Bhārata atgriezās mājās. Viņš valdnieka tronī novietoja Rāmas sandales kā zīmi tam, ka pats ir tikai īstā valdnieka Rāmas aizvietotājs.

 

Rāma nejuta naidu pret sava tēva otro sievu, jo viņš ticēja liktens spēkam. Šis izsūtījums deva Rāmam iespēju cīnīties ar desmitgalvaino dēmonu Rāvanu un sagraut viņa ļaunuma impēriju.

 

Reiz dēmonu valdnieka Rāvanas māsa Šurpanakha pastaigājās pa Dandakas mežu, satika tur Rāmu un iemīlējās. Viņa atklāja Rāmam savas jūtas, taču Rāma viņu atraidīja, sakot, ka viņam jau ir sieva. 

 

 

Rāma jokodamies ieteica, lai viņa pamēģinot laimi ar Rāmas brāli Lakšmanu, kurš nebija precējies. Taču arī Lakšmana Šurpanakhu atraidīja. Tad dēmonu valdnieka māsa izgāza savas dusmas uz Sītu, cenšoties viņu nogalināt un apēst. Lakšmana aizstāvēja sava brāļa sievu, nocērtot Šurpanakhai degunu un ausis. Šurpanakha steidzās žēloties pie sava jaunāka brāļa Khara. Khara sūtīja 14 kareivjus, lai tie nogalinātu Sītu, Rāmu un Lakšmanu, taču Rāma pieveica visus kareivjus. Tad Khara sūtīja 14000 kareivju lielu karaspēku, lai kareivji cīnītos ar Rāmu. Arī pats Khara piedalījās kaujā, kurā Rāma viņu divkaujā nogalināja. Tad Šurpanakha devās pie vecākā brāļa Rāvanas, lai pastāstītu par notikušo. Viņa pastāstīja arī par Sītas neaprakstāmo skaistumu un ieminējās, ka tādai skaistulei neklājas būt par Rāmas sievu, viņai jākļūst par Rāvanas sievu. Rāvana piekrita atriebt savu māsu un brāli, nolaupot Sītu un padarot viņu par savu sievu.

 

 

Rāvana zināja par Rāmas un Lakšmana spēku, tādēļ, lai nolaupītu Sītu, viņš nolēma rīkoties viltīgi. Rāvana palūdza savu tēvoci, burvi Mariči pārvērsties par zelta briedi. Sīta ieraudzīja briedi un lūdza Rāmu to notvert, jo viņa vēlējās dzīvnieku paturēt sev. Rāma devās briedim pakaļ, taču nespēja viņu panākt, tādēļ raidīja briedim bultu un ievainoja to. Briedis no sāpēm iekliedzās, taču Rāmas balsī. Sīta nodomāja, ka viņas vīram noticis kas ļauns, un lūdza Lakšmanu doties uzmeklēt Rāmu. Pirms aiziešanas Lakšmana apvilka ap Sītas un Rāmas māju burvju apli, kurš pasargātu Sītu no visa ļaunā, kamēr vien viņa atradīsies apļa iekšpusē. Kad Lakšmana aizgāja, Rāvana, kurš visu vēroja, paslēpies krūmos, pārvērtās par ceļinieku un lūdza Sītai nedaudz ēdiena un dzēriena, jo viņš esot izsalcis. Kad Sīta, neko ļaunu nenojauzdama, izgāja ārpus burvju apļa, Rāvana pieņēma savu patieso izskatu, sagrāba Sītu, iesēdināja viņu savos lidojošajos ratos un traucās uz savu pili, kas atradās Lankas salā. Pa ceļam Sīta lūdza visu dzīvo radību, lai tā pastāsta Rāmam, kas noticis.

 

Aizvedis Sītu uz pili, Rāvana centās iegūt viņas labvēlību, taču Sīta pastāvīgi viņu atraidīja. Pielietot varu Rāvana baidījās, jo reiz viņš centās iegūt kāda vīrieša sievas labvēlību ar varu, par ko vīrs viņu nolādēja, sakot, ka, ja vēl kādu reizi viņš pielietos spēku, lai iegūtu kādas sievietes labvēlību, viņš acumirklī ies bojā. Rāvanam nekas cits neatlika, kā gaidīt, kamēr Sīta kļūs pret viņu labvēlīgi noskaņota.

 

Pa to laiku Rāma un Lakšmanu nogalināja zelta briedi un atgriezās mājās. Viņi uzzināja par notikušo nelaimi. Rāma nolēma doties uz Lanku un atbrīvot savu sievu no dēmona Rāvanas.

 

Rāma un Lakšmana pulcēja karaspēku, lai dotos uz Lanku atbrīvot Sītu. Viņi noslēdza līgumu ar pērtiķu karaliSugrivu, kurš solīja palīdzēta Rāmam, ja viņš, savukārt, palīdzēs Sugrivam atgūt varu, kuru viņam atņēma brālis. Rāma cīnījās ar Sugrivas brāli, uzvarēja viņu, atdodot Sugrivam troni un varu. Savukārt Sugriva pateicībā sapulcināja milzīgu pērtiķu karaspēku, lai Rāma varētu doties uz Lanku.

 

Pērtiķu karaspēku vadīja pērtiķveidīgā dievība Hanumāns, vēja dieva Vaju un apsaras dēls.

 

 

Karaspēks nonāca pie jūras līča, kas šķīra Lanku no sauszemes. Kamēr kareivji būvēja tiltu, Hanumāns pārlēca pāri līcim un devās uzmeklēt Sītu, lai pavēstītu viņai par Rāmas ierašanos.

 

Kad tilts tika uzbūvēts, Rāmas karaspēks ieradās Lankā. Sākās sīvas cīņas. Kauju laikā Rāma un Lakšmana tika divas reizes ievainoti. Viņus izglāba Hanumāns, kurš atnesa ārstnieciskos augus, kuri auga Himalaju kalnos. Hanumāns šos augus atnesa kopā ar visu kalnu, kurā tie auga.

 

 

Kaujas noslēgumā Rāma devās divkaujā ar Rāvanu. Galvas, kuras Rāma nocirta Rāvanam, atauga no jauna. Šķita, ka Rāvana nav uzveicams. Tad Rāma nolēma izmantot Brahmas bultu, kuras uzgalī slēpās uguns spēks, savukārt pati bulta bija smagāka par Meru kalnu. Pēc tam, kad Rāma raidīja bultu Rāvanam un tas mira, bulta pati atgriezās Rāmas bultu makā.

 

Rāmas un Rāvanas cīņu vēroja visi dievi. Kad Rāma uzvarēja, visi dievi priecājās un gavilēja, apberot Rāmu ar debesu ziediem.

 

Kad atbrīvotā Sīta tika atvesta pie Rāmas, viņš nevēlējās viņu pieņemt, jo Sīta esot pavadījusi ilgu laiku cita vīrieša mājā. Sīta jutās aizskarta, tādēļ nolēma pierādīt vīram savu nevainību ar uguns palīdzību. Lakšmana iekūra ugunskuru. Sīta devās ugunī, no kura viņa iznāca sveika un vesela.

 

 

Uguns dievs Agni aizveda Sītu pie Rāmas un lūdza viņu pieņemt savu sievu. Rāma atteica, ka ne mirkli neesot šaubījies par sievas uzticību, bet vēlējies, lai tam notic arī pārējie ļaudis.

 

Kad izsūtījuma laiks bija pagājis, Rāma kopā ar sievu un brāli atgriezās mājās, lai sēstos valdnieka tronī, kas pēc likuma viņam pienācās. Sākās 10000 gadus ilgais Rāmas valdīšanas laiks, kad pasaule piedzīvoja uzplaukumu. Viņa valdīšanas laikā pasaulē valdīja miers, laime, labklājība un taisnīgums.

 

 

Reiz Rāma, pārģērbies par parastu cilvēku, devās pastaigā pa pilsētas ielām. Tur viņš uzzināja, ka cilvēki smejas par viņu un Sītu, jo Rāma esot pieņēmis atpakaļ sievu, kura dzīvojusi cita vīrieša namā un ticot viņas nevainībai. Lai atbrīvotu sevi un Sītu no cilvēku valodām, Rāma sūtīja sievu dzīvot meža būdiņā. Tas notika tieši tad, kad Sīta bija gaidībās. Mežā viņa laida pasaulē Rāmas dēlus - dvīņus Lavu un Kušu. Kad dēli izauga, viņi tika aizvesti pie Rāmas.

 

 

Rāmas sirds atmaiga un viņš aicināja Sītu atpakaļ uz pili. Taču, lai galminiekiem pierādītu viņas nevainību, Rāma lūdza viņai vēlreiz iziet cauri uguns liesmām. Sīta izmisumā lūdza Māti Zemi paņemt viņu atpakaļ pie sevis. Māte Zeme uzklausīja Sītas lūgšanas. Zeme atvērās un Sīta nozuda tās dzīlēs. 

 

 

Pēc šī notikuma Rāmas misija uz Zemes bija beigusies. Viņš devās uz svētās upes krastiem, atstāja cilvēka ķermeni un atgriezās savā garīgajā miteklī.