1. Mītiskās domāšanas iezīmes viduslaikos

"Mītisko domāšanu vairumā pasaules sabiedrību ar laiku nomainīja reliģiskā domāšana, tomēr saglabājās arī tradīcija sacerēt mītus. To parasti darīja vienkāršā tauta, jo tā bija vieglāk izprast valdošās reliģijas."1

 

Viduslaikos kristiešu sabiedrībai bija savi mīti, par kuru varoņiem kļuva Jēzus Kristus, viņa māte Marija, Marijas vīrs Jāzeps, apustuļi, kā arī kristiešu svētie.

 

Marija ir Jēzus Kristus māte. Mariju dēvē arī par Madonnu, Dievmāti, Pestītāja māti.

 

 

Katoļu un pareizticīgo tradīcijā uzskata, ka Marija savas dzīves beigās tika uzņemta debesīs. Marija mira dabīgā nāvē un tika apglabāta. Taču tad, kad apustuļi Neticīgā Toma vadībā atvēra kapu, Marijas mirstīgās atliekas viņi tur neatrada. Marija bija devusies uz debesīm. Katoļu baznīcā tiek atzīmēta Marijas uzņemšana debesīs - Marijas Debesbraukšanas diena, kuru atzīmē 15.augustā.

 

 

Marijai ir vairāki simboli. Piemēram - roze, kas simbolizē Marijas mīlestību, lilija (simbolizē šķīstību), jasmīns (simbolizē šķīstību, parasti zied maijā, Jaunavas Marijas mēnesī), narcise un īriss (abi augi simbolizē Marijas ciešanas).

 

Kāds no mītiem vēsta, ka Marija lūgusi Jēzu, lai viņš parāda Marijai - kādas mokas būs jāpiedzīvo grēciniekiem, kad viņi nokļūs ellē. Jēzus sūtīja eņģeli Miķeli, lai viņš Marijai to parāda. Marija bija tik ļoti satriekta par redzēto, ka lūgusi, lai grēciniekiem laika posmā no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem mokas atceltu. No tā laika Marija tiek pielūgta kā apžēlotāja. Tiem grēciniekiem, kurus Marija esot apžēlojusi, pēc nāves uz lūpām izplaukstot roze.

Vēl viduslaikos ļoti populāri bija stāsti par Svēto Grālu. Svētais Grāls - kauss, kuru Jēzus Kristus izmantoja savas pēdējās maltītes laikā (Svētajā Vakarēdienā).

 

 

Šajā kausā Jēzus nāves brīdī tika salietas viņa asinis. Viduslaiku romānos Grāls tiek atainots nevis kā trauks, bet kā akmens vai dārga relikvija. Dažkārt Grālu salīdzina ar neizsīkstošu trauku (līdzība ar Pārpilnības ragu). Kauss kopā ar šķēpu, ar kuru Jēzus tika ievainots pie krusta, esot atvests uz britu zemi un noslēpts.

 

Grāls esot ļoti labi noslēpts, tādēļ to varot ieraudzīt tikai retais. Ja kāds cilvēks tomēr Grālu atradīs un no viņa padzersies, tad šis cilvēks iegūs grēku piedošanu, nemirstību. Uzskatīja, ka pat tikai aplūkojot Svēto Grālu cilvēks varot iegūt nemirstību. Grāls cilvēkam varot dot arī dažādus materiālus labumus, piemēram, ēdienu, dzērienu. Jēdzienu "Svētais Grāls" bieži lieto, lai apzīmētu kādu grūti sasniedzamu vai ļoti kārotu mērķi.

 

 

Apaļā galda bruņinieki (ķeltu karaļa Artūra bruņinieki) visu savu mūžu pavadīja Svētā Grāla meklējumos. 

 

 

Savukārt viduslaiku romānos par varoni Persivalu (Apaļā galda bruņinieku) vēstīts, ka Persivals meklēja un atrada teiksmaino Munsalvešas pili, kurā atradās Svētais Grāls.

 

 

Grālu apsargāja templiešu bruņinieki (Templiešu ordenis - kristiešu militārais ordenis; ordeņa mērķis - gādāt par Eiropas svētceļnieku drošību, tiem dodoties uz Jeruzālemi).

Svētais Nikolajs

Daudzas leģendas vēstīja par Miras (Romas impērijas pilsētas) bīskapu Nikolaju. Dzimšanas un nāves dati ir aptuveni - dzimis aptuveni 270.gadā, miris - 343.gada 6.decembrī. Krievu pareizticīgajā baznīcā viņu dēvē par Nikolaju Brīnumdarītāju. Svētais Nikolajs ir Ziemassvētku vecīša prototips. Uzskatīja, ka viņš slepeni nes bērniem dāvanas 5.-6.decembrī (pēc vecā kalendāra - 18.-19.decembrī). 

 

 

Nikolajs ir bērnu, jūrnieku, zvejnieku, tirgotāju, nepatiesi apvainoto, grēkus nožēlojušo cilvēku aizbildnis. Viņa palīdzību lūdza jūrasbraucēji, kuriem draudēja kuģa nogrimšana. Tas tādēļ, ka Nikolajs esot vairākkārt izglābis jūrniekus. Piemēram, jaunībā viņš ar kuģi devās no Miras uz Aleksandriju, lai mācītos. Jūrasbrauciena laikā viņš atdzīvinājis jūrnieku, kurš vētras laikā esot iekritis jūrā un gājis bojā. Citos rakstiskos avotos vēstīts, ka Nikolajs esot izglābis kādam jūrniekam dzīvību un devis viņam darbu uz sauszemes.

 

 

Bīskaps Nikolajs esot savu mantu izdalījis nabagiem. Daļu no savas mantas Nikolajs esot atdevis kādam ļoti trūcīgam tēvam, lai viņa trīs meitām nebūtu jāpārdod sava miesa. Šo jaunavu tēvs nav varējis sagādāt viņām pienācīgu pūru, lai meitas ņemtu pie vīra. Nikolajs nolēma viņiem palīdzēt, taču nevēlējās, ka šie cilvēki viņu satiek, tādēļ slepus ielavījās viņu mājā un atstāja naudas maku ar pūra naudu vecākajai meitai. To pašu viņš izdarīja pēc gada, atstājot pūra naudu vidējai meitai.

 

 

Jaunavu tēvs saprata, ka kāds vēlas viņiem palīdzēt, tādēļ nolēma paslēpties, sagaidīt labdari un pateikties viņam par palīdzību. Taču Nikolajs uzzināja par tēva nodomu. Jaunākās meitas pūra naudu viņš esot iemetis skurstenī, kur naudas maks iekritis jaunākās meitas zeķē (meita bija izkārusi savas zeķes virs uguns, lai tās izžāvētu).

 

Šī leģenda veicināja jaunas tradīcijas izveidi - dāvanas ievietošanu zeķē, kā arī radīja jaunu tēlu - Ziemassvētku vecīti. Tā kā Nikolajs cilvēkiem palīdzējis slepeni, tad ar laiku radusies Ziemassvētku apdāvināšanas tradīcija, kad dāvanas tiek ievietotas Ziemassvētku zeķēs.