4. Kristietība. Kristīgās baznīcas šķelšanās (16.gs.)

Liela loma kristīgās baznīcas šķelšanās procesos ir reformācijai. Reformācija - pārmaiņas, kas risinājās 16. gadsimtā ar mērķi reformēt katoļu baznīcu Eiropā. Reformācijas rezultātā notika baznīcas šķelšanās, izveidojās vairākas konfesijas (luterisms, anglikānisms u.c.). 16. gadsimtā reformas turpināja vācietis Mārtiņš Luters, šveicietis Ulrihs Cvinglijs, francūzis Žans Kalvins. Šo reformu rezultātā izveidojās luterāņu baznīca un kalvinistu baznīca.

 

Par reformācijas sākumu uzskata 1517. gadu, kad Mārtiņš Luters pienagloja pie Vitenbergas baznīcas durvīm 95 tēzes, vērstas pret indulgencēm.

 

Reformatoriem bija vairāki kopīgi uzskati, piemēram:

16. gadsimta vidū veidojās jauna kristīgās baznīcas forma - konfesionālisms. Konfesionālismam raksturīga norobežošanās teoloģiskās mācības, liturģisko rituālu, baznīcas dzīves organizācijas ziņā. Konfesijas gan sludināja vienu un to pašu kristīgo mācību, bet katra pretendēja uz savu patiesību, darot visu tās aizsardzībai. Šāda nostāja veicināja šķelšanos katoļu, protestantu vidū, kā arī saasināja pretrunas un neiecietību protestantisko novirzienu vidū.

Mārtiņš Luters (1483-1546) - Vitenbergas universitātes teoloģijas profesors. Luterisma pamatlicējs. Viņa tēzes ir citu protestantisma novirzienu pamatā. Luterisms izplatījās Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, kā arī daļēji vairākās Ziemeļeiropas valstīs.

 

 

Luters protestēja pret vairākām Romas katoļu baznīcas tradīcijām, viņš aizsāka kustību, kura tagad pazīstama kā reformācija. Mārtiņš Luters vēlējās atjaunot kristietību tās sākotnējā tīrībā, viņaprāt, tikai Svētajos Rakstos bija rodama dievišķā patiesība. Jāatceras, ka laikā, kad dzīvoja Mārtiņš Luters, pastāvēja indulgences (tās ļāva atpirkties no grēka gan pašam maksātājam, gan viņa radiniekiem), baznīcas amatus varēja nopirkt par lielu naudas summu, par starpnieku starp draudzes pārstāvi un Dievu tika uzskatīts draudzes priesteris; garīdzniecības pārstāvji vairāk pievērsās laicīgiem jautājumiem, reizēm arī grēcīgām nodarbēm (uzturēja krogu, iesaistījās augļošanā un tirdznieciskos darījumos). Luters uzskatīja, ka priesteri sava īpašā stāvokļa dēļ nebūt neatrodas tuvāk Dievam. Viņaprāt, nevis rituāli nodrošina cilvēkam grēku piedošanu, bet gan Dievs, kurš to dara par velti, nevis sniedz grēku piedošanu par cilvēka labajiem darbiem.

 

 

Mārtiņš Luters pienagloja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm 95 tēzes, kas vērstas pret indulgencēm (tā bija reakcija pret Maincas arhibīskapa Alberta organizēto indulgenču tirdzniecību pēc pāvesta pavēles). Šīs tēzes tika rakstītas latīņu valodā, tās varēja izlasīt un saprast tikai garīdzniecība. Taču šīs tēzes drīz vien tika pārtulkotas vācu valodā un strauji izplatījās visā reģionā un ārpus tā. Luters guva visdažādāko sabiedrības slāņu atbalstu.

 

 

Mārtiņu Luteru pasludināja par ķeceri. Viņš ilgus gadus slēpās Vartburgas pilī, kur uzsāka garo un atbildīgo darbu - Bībeles tulkošanu vācu valodā (līdz šim Bībeles teksti tika rakstīti tikai latīņu valodā, attiecīgi šos tekstus parastie cilvēki nespēja izprast, jo viņi nemācēja latīņu valodu), kas ilga no 1521. gada līdz 1534. gadam. Luters vēlējās, lai ikviens cilvēks varētu piekļūt Dieva vārdam bez citu cilvēku (priesteru) starpniecības. Par pamatu savam Bībeles tulkojumam Mārtiņš Luters izvēlējās grieķu oriģinālu.

 

 

 

Līdztekus Bībeles tulkošanai Luters radīja virkni sacerējumu, ar kuriem viņš vērsās pie vācu kristīgās muižniecības, priesteriem, kristiešiem, lai skaidrotu savus uzskatus un uzsāktās reformas mērķus.

 

Mārtiņa Lutera nostādnes krasi atšķīrās no Romas katoļu baznīcas nostādnēm dažādos jautājumos. Piemēram:

 

Reformācija nenoritēja gludi, pastāvēja dažādas iekšējās pretrunas. Bībelē paustās atziņas tika dažādi interpretētas, kas radīja dažādus novirzienus protestantismā. Kā piemēru varētu minēt anglikānismu, kalvinismu.

Anglikānisms - reformācijas rezultātā Anglijā izveidojies protestantisma virziens.

"1531. gadā pēc karaļa Henrija VIII iniciatīvas angļu baznīca tika pasludināta par vienīgi karalim pakļautu, neatkarīgu, nacionālu institūciju. Ņemot vērā karaliskās varas nomaiņas īpatnības, anglikānisms tapa par savdabīgu kompromisa variantu starp katolicisma un protestantisma nostādnēm. 1571. gadā parlaments oficiāli atzina anglikāņu baznīcu."²

 

 

Lielākā anglikāņu daļa ir apvienota Anglikāņu sadraudzībā, kuru veido 44 autonomas nacionālās baznīcas. Šīs baznīcas saistītas ar Anglijas Baznīcu, kas ir vadošā kristiešu baznīca Anglijā. Baznīcas formālais vadītājs ir Apvienotās Karalistes monarhs, tās arhibīskaps (vecākais jeb galvenais bīskaps) ir Kenterberijas arhibīskaps.

 

 

Anglikānisms ietver sevī daļu Romas katoļu tradīciju un daļu reformātu tradīciju. Tik pat liela nozīme kā Bībelei ir arī baznīcas tradīcijām. No 1867. gada Anglikāņu Baznīca rīko Lambetas konferences, kurās spriež par nozīmīgiem jautājumiem. Konferences notiek reizi 10 gados.

Šī virziena dibinātājs ir Cīrihes (Šveices) garīdznieks un filozofs Ulrihs Cvinglijs (1484-1531). Cvinglijs bija reformācijas līderis Šveicē.

 

 

Ulrihs Cvinglijs atbalstīja Mārtiņa Lutera uzskatus, ka baznīcas greznībai nav nekāda sakara ar īsteno ticību, tā ir katoļu garīdzniecības izdomājums. Viņš uzskatīja, ka baznīcai jāatsakās no saviem īpašumiem, svētkiem, procesijām, dārglietām, svētbildēm. Viņaprāt, dievkalpojuma laikā nedrīkst spēlēt arī ērģeles. Cvinglijs uzskatīja, ka Bībele ir vienīgā autoritāte reliģiskos jautājumos, ka Jēzus Kristus ir vienīgais starpnieks starp cilvēku un Dievu, ticība ir vienīgā cilvēka glābšanās iespēja, ka baznīca ir visu ticīgo savienība. Ulrihs Cvinglijs dievkalpojumus noturēja nevis latīņu valodā, bet vācu valodā.

 

Cvinglijisma virziena reliģiskie uzskati balstījās uz Lutera atziņām, bet atšķīrās nostādnes par Kristus klātbūtni svētajā vakarēdienā. Cvinglijs uzskatīja, ka Kristus klātbūtne ir tikai simboliski uztverama, nevis reāla. Pēc Ulriha Cvinglija nāves šis virziens zaudēja savu ietekmi, laika gaitā saplūstot ar kalvinismu.

Šī virziena pamatlicējs ir franču protestants Žans Kalvins (1509-1564).

 

  

Kalvins uzskatīja, ka Mārtiņa Lutera mācība nav pilnīga, tādēļ radīja pats savu teoloģisko sistēmu. Kalvinisma pamatprincipi apkopoti darbā "Kristīgās ticības pamatprincipi".

 

Žans Kalvins uzskatīja, ka ikvienam kristietim jācenšas dzīvot Dieva gaismā, ar savu dzīvi un darbiem slavinot Dieva majestātiskumu. Katra kristieša mērķis ir taisna dzīve Dievam par godu, nevis Dieva labvēlības iekarošana savas dvēseles glābšanas nolūkos. Īpašajai attieksmei pret dievišķo kārtību bija jāizpaužas gan valsts pārvaldes formās, gan cilvēka ikdienas dzīves norisēs. Žans Kalvins vēlējās izveidot tādu baznīcu un laicīgās varas organizatorisko sistēmu, kas uzraudzītu ikviena draudzes locekļa reliģisko un laicīgo dzīvi. Kalvins vērsās pret pasaulīgām izpriecām - kroga apmeklējumiem, dejošanu, teātra izrādēm, kāršu spēli u.c. Izveidoja īpašu tikumisko tiesu, kas izmantoja dažādas metodes - gan rājienu, naudas un miesas sodu, gan arī spīdzināšanu un sodīšanu ar nāvi.

 

Kalvinisti uzskatīja, ka Dievs ir visuvarens, viņa vara nav izmērojama. Bībeles skaidrošanā izmanto citus Bībeles fragmentus, nevis vadās pēc garīdzniecības autoritātes uzskatiem konkrētajā jautājumā. Kalvinisti neveidoja klosterus, kuros vīrieši un sievietes atsakās no laicīgās dzīve, kļūstot par mūkiem un mūķenēm, jo Dievs radījis vīrieti un sievieti, lai viņi veidotu ģimeni, laistu pasaulē bērnus. Lai cilvēks tiktu glābts, nav nepieciešama garīdzniecības palīdzība. Cilvēks glābšanu var iegūt tikai ticot Jēzum Kristum.

 

Kalvinisms, par kura centru Eiropā kļuva Ženēva, izplatījās dažādās Eiropas zemēs. Skotijā kalvinisma atbalstītājus dēvē par prezbiterāņiem, Francijā par hugenotiem, Anglijā - par puritāņiem. Nīderlandē kalvinisti izveidoja holandiešu reformātu baznīcu.