3. Kristietība. Kristīgās baznīcas šķelšanās (395.gads - 14.gadsimts)

 

Austrumu kristieši runāja un rakstīja grieķiski, bet rietumu kristieši - latīniski. Rietumu kristietībā tika ieviests celibāts (tulkojumā no latīņu valodas vārda caelibatus - neprecējies; garīdzniecības dzīve bezlaulībā, atturēšanās no seksuāliem sakariem), lai nekas nenovērstu no galvenā uzdevuma - kalpošanas Dievam.

 

 

11. gadsimts iezīmējas ar asām domstarpībām starp Austrumu un Rietumu baznīcām, kas noslēdzās ar pilnīgu baznīcu atdalīšanos 1054. gadā. Kristīgās Baznīcas šķelšanos dēvē par Lielo shizmu (tulkojumā no grieķu valodas vārda σχίσμα (shisma), kas nozīmē plaisa, šķelšanās).

 

Kristīgās baznīcas šķelšanās turpinājās arī nākamajos gadsimtos. Tā, piemēram, austrumos izveidojās vairākas viena no otras neatkarīgas pareizticīgo baznīcas - Armēnijā, Gruzijā, Bulgārijā, Krievzemē, Grieķijā, Serbijā, Palestīnā un Rumānijā.

 

Rietumeiropā Romas katoļu baznīca gadsimtiem ilgi cīnījās par savu vienotību. Bija daudzi cilvēki, kuriem šķita nepieņemami katoļu baznīcas paustie uzskati un noteiktās normas. Tos, kuri nepiekrita valdošajiem uzskatiem, dēvēja par ķeceriem un sodīja. Par ķecerību vai herēzi (tulkojumā no sengrieķu valodas vārda αἵρεσις  (airesis) - izvēle) dēvē maldu mācību, apzinātu novirzi no vispārpieņemtā ticības kanona. Viduslaikos gan katoļu, gan pareizticīgā Baznīca viena otru uzskatīja par ķeceriem. Gan katoļu, gan pareizticīgā Baznīca par ķeceriem uzskatīja visus protestantus.

 

Protestantisms ir kristīgās baznīcas konfesijas, kuras radušās 16. gadsimtā reformācijas rezultātā. Par protestantiem sāka dēvēt reformācijas piekritējus pēc tam, kad tika noprotestēts "Vormsas edikts", kurā Mārtiņš Luters (1483-1546) tika atzīts par ķeceri. Mūsdienās šo terminu attiecina uz tādām konfesijām kā luterānisms, anglikānisms u.c.

 

 

Protestanti uzskata, ka vienīgā autoritāte ir Bībele, uzskata, ka cilvēks nevar ar labiem darbiem nopelnīt sev pestīšanu, bet tikai ar Dieva žēlastību, ticību Jēzum Kristum, kas ikvienam cilvēkam dota kā dāvana.

14. gadsimtā Eiropā sākās kustība par baznīcas reformām. Anglijā šīs reformas uzsāka Džons Viklifs, bet Čehijā - Jans Huss.

 

Džons Viklifs (1331-1384) bija angļu teologs, Oksfordas Universitātes pasniedzējs. Viklifu uzskata par pirmo baznīcas reformatoru.

 

 

Viklifs asi kritizēja baznīcu, tādēļ izpelnījās augstākās garīdzniecības dusmas - savu uzskatu dēļ Džons Viklifs tika izslēgts no Oksfordas Universitātes mācībspēku sastāva, viņa 24 tēzes, kurās Viklifs pauda savu nostāju, Kenterberijas arhibīskapa sasauktajā sinodē tika nolādētas (10 no šīm tēzēm tika atzītas par ķecerībām, bet 14 - par maldiem). Džona Viklifs mira 1384. gadā, bet 1415. gadā Konstancas koncilā Viklifs tika pasludināts par ķeceri, viņa mirstīgās atliekas tika izraktas un sadedzinātas, viņa darbi - aizliegti.

 

Džons Viklifs studēja Svētos Rakstus, pirmo kristiešu filozofu, piemēram, Svētā Augustīna, darbus. Pēc šo rakstu pētīšanas Viklifs nonāca pie atziņas, ka viss, kas nav atrodams Svētajos Rakstos vai neizriet no Rakstos paustajām atziņām, nav pieņemams. Attiecīgi Džons Viklifs vērsās pret baznīcas tradīciju pielīdzināšanu Svētajiem Rakstiem. Viņaprāt, kristīgā baznīca ir izredzēto draudze, hierarhiskā vadība (pāvesti, kardināli) nedrīkst uzņemties šo baznīcu vadīšanu; baznīcas imunitāte pret pasaulīgās varas kontroli ir amorāla, bīskapiem ir jāpakļaujas karaļa varai; garīdzniecībai nedrīkst piederēt nekādi īpašumi, jo arī Kristum un viņa apustuļiem nepiederēja īpašumi; Viklifs noliedza uzskatus par šķīstītavu (šķīstītava - vieta, kur pēc nāves nonāk cilvēka dvēsele, lai ciešanās un šķīstīšanas ugunīs izciestu sodu par grēkiem un tad varētu doties uz debesīm); neatbalstīja indulgences (iespēja par naudu iegūt grēku izpirkšanu gan sev, gan citiem cilvēkiem); grēksūdzes laikā cilvēkam nav viss jāizstāsta garīdzniekam, pietiek ar to, ka cilvēks nožēlo grēkus Dieva priekšā, nevienam tos neizklāstot; katrs cilvēks saistīts ar Dievu bez citu cilvēku (garīdzniecības pārstāvju) starpniecības.

 

 

Lai nodrošināt iespēju cilvēkam patstāvīgi vērsties pie Dieva, lasīt Dieva vārdus, Džons Viklifs ierosināja tulkot Bībeli no latīņu valodas uz nacionālajām valodām, lai visiem cilvēkiem būtu pieejams Bībeles teksts. Pēc Viklifa iniciatīvas tika veikts Bībeles tulkojums (Jaunās Derības tulkojums tika pabeigts 1380.gadā, Vecās Derības tulkojums - dažus gadus vēlāk). Par to, ka pats Viklifs piedalījies Bībeles tulkošanā, ziņu nav.

 

Džona Viklifa idejas iedvesmoja arī citus cilvēkus. Viklifa sekotājus dēvēja par lolardiem. Lolardi noraidoši attiecās pret katoļu baznīcu, tās uzskatiem, tādēļ šīs kustības atbalstītāji pakļāva sevi vajāšanām.

 

Jans Huss (1369-1415) - čehu priesteris, filozofs, Kārļa Universitātes rektors Prāgā. Arī Huss tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem baznīcas reformatoriem.

 

 

Janu Husu uzskata par protestantisma priekšteci. Viņa mācībām bija ļoti liela ietekme Eiropas valstīs. Husa idejas tika atbalstītas Bohēmijā (tagadējās Čehijas rietumu reģionā).

 

Janu Husu spēcīgi ietekmēja Džona Viklifa paustie uzskati, kas bija pretstatā vispārpieņemtajām Baznīcas normām. Jans Huss uzskatīja, ka augstākā autoritāte ir Svētā Trīsvienība (Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars), kurai pakļauta Baznīca. Baznīca ir autoritāte tikai tādā gadījumā, ja tā pārstāv Dieva patiesību. Patiesība, savukārt, pastāv vienīgi Jēzū Kristū, un tikai tā spēj atbrīvot cilvēku no grēka. Viņaprāt, nedrīkst par naudu pirkt baznīcas amatus; ja varas pārstāvji pārkāpj Dieva baušļus, tad Dievs tādu varu neatzīst; katrs cilvēks pats ir saistīts ar Dievu, baznīca un garīdzniecība nav nepieciešama, lai cilvēks varētu sazināties ar Dievu; grēksūdze ir vardarbība attiecībā pret sirdsapziņu, tādēļ pietiek ar to, ka cilvēks iekšēji nožēlo grēkus Dieva priekšā; Bībele ir jātulko no latīņu valodas uz nacionālajām valodām, lai parastie cilvēki spētu saprast Dieva vārdus; katram kristietim jāmeklē taisnība, pat ja tas ir saistīts ar labklājības, miera un dzīvības zaudēšanu. Arī Jans Huss iestājās pret indulgencēm.

 

Jana Husa uzskati nepatika garīdzniecībai, tādēļ viņu tiesāja par ķecerību pret Katoļu Baznīcu. Husam piesprieda nāvessodu sadedzinot uz sārta. Jans Huss tika tiesāts un sodīts Svētās Romas impērijas pilsētā Konstancā (pilsētā tagadējās Vācijas dienvidos).

 

 

Jana Husa ideju atbalstītājus dēvēja par husītiem. Daļa husītu (radikālie husīti jeb taborīti) noliedza Baznīcas autoritāti un par vienīgo autoritāti un ticības pamatu uzskatīja Bībeli. Savukārt mērenie husīti aicināja reformēt baznīcu, vienkāršot dievkalpojumus un noturēt tos čehu valodā.

 

Pēc Jana Husa nāves viņa sekotāji husīti sacēlās pret saviem katoļu valdniekiem. Pāvests Martins 5 izsludināja krusta karu pret husītiem 1419. gadā. Husīti sīvi pretojās, uzvarot divos no pieciem krusta kariem, taču vēlāk sašķēlās un tika uzvarēti.