2. Ābramiskās reliģijas. Jūdaisms - vēsture

Pasaulē trīs izplatītākās reliģijas (jūdaismu, kristietību un islāmu) pieņemts dēvēt par ābramiskām reliģijām.  Vēl šīs reliģijas dēvē par atklāsmes reliģijām, jo tajās liela loma ir Dieva atklāsmei. Tās dēvē arī par teistiskām reliģijām, jo atklāsmes avots tajās ir Dievs - Pasaules Radītājs (sengrieķu valodā vārds Θεός Theos nozīmē dievs).

 

Šīs teistiskās reliģijas vieno vairāki kopīgi uzskati. Piemēram, ka Dievs ir visa esošā sākums un pamats. Dievs nepieder šai pasaulei, viņš stāv pāri pasaulei, nav atrodams, saskatāms un aprakstāms. Viņš ir visa radītājs un valdītājs. Dievs ir labs, taisnīgs. Pasaule ir Dieva radīta, tā nevar pastāvēt pati par sevi. Pasaulei ir savs sākums un arī beigas. Laiks šajā pasaulē virzās taisni uz priekšu, nekas šajā pasaulē nenotiek divreiz. Dieva radītā pasaule ir reāla, tajā ir jādzīvo, tā ir jāpēta. Pasaule ir mainīga. Pasaulē eksistē arī ļaunums, kas ir grēka sekas. Ar šo ļaunumu var cīnīties - Dievs dod spēkus, lai ļaunumam spētu pretoties. Cilvēks ir augstākā Dieva radība, viņš ir citādāks nekā visas citas radības. Lai arī cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, viņš nav dievišķs, tādēļ nav pareizi cilvēku pielūgt un dievināt. Dievs cilvēkam devis vairākas dāvanas - prātu, izvēles brīvību, morāli. Ja cilvēks iedomājas, ka viņš ir Dievs, tad tas jau ir grēks. Grēkā cilvēks atsvešinās no Dieva, tomēr cilvēks cer uz Dieva palīdzību. Cilvēks var tapt izglābts, ja dzīvos pēc Dieva likumiem.

Šī reliģija ir izplatīta ebreju kopienās. Pasaulē aptuveni 14 miljonu cilvēku uzskata sevi par jūdaistiem. Jūdaisms ir cieši saistīts ar vēsturi, kas jāuztver kā cilvēces attīstība, kuru vada Dievs. Vēsture uzskatāma kā Dieva pasaules radīšanas turpinājums. Ebreju vēsture, kurā jūtama pastāvīga Dieva vadība un klātbūtne, ir viņu reliģijas pamatojums. Svētie Raksti, savukārt, ir šīs vēstures atspoguļotāji.

 

Jūdaismam, atšķirībā no citām lielākajām reliģijām, nav viena dibinātāja, kura autoritātē balstītos turpmākie reliģiskie meklējumi. Jūdaisms balstīts uz daudzu cilvēku pieredzi ilgā laika posmā. Lielākā nozīme ir Mozum, kurš slēdza Derību starp Dievu un ebreju tautu. Jūdaisms nav veidojies uzreiz, tas piedzīvojis ilgu attīstību.

 

 

 

Pēc jūdaistu uzskatiem Jahve jeb Dievs pirmo Derību noslēdza ar ebreju tautas ciltstēvu Ābramu (Abraāmu, 1812. - 1637. g. p.m.ē.).

 

 

Ābrams bija ebreju ciltstēvs, kurš valdnieka Hammurapi laikā (18. gadsimtā pirms mūsu ēras) dzīvoja Ūras pilsētā, Divupē, sava tēva, turīga pilsētas iedzīvotāja Teras ģimenē. Ābrama tēva ģimene pielūdza mēness dievu Sinu. Reliģisku nesaskaņu dēļ ģimene bija spiesta pārcelties uz Hāranas pilsētu. Šeit Ābrams novērsās no mēness dieva kulta un ieguva ticību vienam, vēl vārdā nenosauktam Dievam. Ābrams popularizēja jauno ticību, izveidoja nelielu atbalstītāju pulku, taču vienlaikus izsauca apkārtējo cilvēku neizpratni un nosodījumu. Dievs izraudzījās Ābramu par senebreju tautas tēvu un lika viņam pārcelties uz Kānaānu. Pēc tēva nāves Ābrams, kurš bija sasniedzis 75 gadu vecumu, kopā ar saviem atbalstītājiem, brāļa dēlu Latu un viņa ģimeni devās no Hāranas uz Kānaānu.

 

 

17. gadsimtā pirms mūsu ēras senebreji bija spiesti no Kānaānas doties uz Ēģipti, lai glābtos no neražas izraisīta bada. Ēģiptē viņi iedzīvojās un pavadīja aptuveni 400 gadus, kad ap 1550. gadu pirms mūsu ēras sākās ebreju ieceļotāju apspiešana.

 

Otro Derību Dievs noslēdza ar Mozu - Dieva izredzēto ebreju tautas izvešanai no Ēģiptes.

Mozus piedzima Senajā Ēgiptē, ebreju ģimenē. Ēģiptes faraons tika izdevis likumu, ka visi jaunpiedzimušie ebreju zēni ir jānogalina. Mozus vecāki ieguldīja mazuli šķirstā un palaida to Nīlas straumē. Mozus brīnumainā kārtā izglābās - šķirstu ar zīdaini pamanīja faraona meita, kas izglāba bērnu. Mozu pieņēma un uzaudzināja faraona pilī, nemaz nezinot par bērna patieso izcelsmi.

 

 

Pēc notikuma, kad Mozus, aizstāvot ebreju vergu, nogalināja vergu uzraugu, viņš bija spiests bēgt no Ēģiptes uz Midana zemi. Tur Mozus apprecēja priestera meitu. Mozus kļuva par aitu ganu. Reiz, ganot aitas, Mozum parādījās Dievs - Mozus ieraudzīja degošu ērkšķu krūmu, kurš dega, bet nesadega. Mozu uzrunāja Dievs. Viņš pavēlēja Mozum doties atpakaļ uz Ēģipti un pieprasīt faraonam atbrīvot ebrejus no verdzības.

 

Mozus veda ebrejus no Ēģiptes, kurā tie bija patvērušies bada gados, uz Kānaānu. Šis pārgājiens ilga 40 gadus. Pa šo laiku nomainījās paaudzes, cilvēki vairs neatcerējās no ēģiptiešiem pārņemto māņticību un elkdievību. Šajā laikā izveidojās saliedēta ebreju sabiedrība ar savu vienotu likumdošanu, reliģisko dzīvi, kas balstīta uz Jahves kultu.

 

Mozum Dievs parādījās vēlreiz Sīnāja kalnā, kur starp Dievu un Mozu tiek noslēgts līgums jeb Derība - Izraēla tauta paklausa tikai vienam Dievam, pilda viņa dotos baušļus, savukārt Dievs aizstāv savu izredzēto tautu, palīdz iegūt apsolīto zemi Kānaānu un dod tautai svētību.

 

 

Dievs Sīnaja kalnā deva Mozum likumus, kurus mūsdienās dēvē par baušļiem. Ebreji tos iekala akmens plāksnēs (Derības plāksnēs), ievietoja Derību šķirstā (šķirsts izgatavots no koka (akācijas), tā izmēri – augstums un platums aptuveni 67 cm, garums 112 cm, tā iekšpuse un ārpuse rotāta ar zeltu; šķirsta sānu malās tika piestiprinātas kārtis, lai šķirstu varētu pārnēsāt) un nesa to sev līdzi. Šie baušļi kalpoja par pamatu tālākajai senebreju likumdošanai.

 

 

Nonākuši Palestīnā, ebreji iekaroja Jeruzalemes pilsētu. Šeit valdnieks Zālamans (965.-928. g. p.m.ē.) uzcēla templi, kurā novietoja Derību šķirstu. Jeruzalemes templi veidoja par valsts reliģiskās dzīves centru, tas kļuva par centrālo svētnīcu. Šeit tika veikti Jahvem veltītie upurēšanas rituāli. Templi sagrāva Nebukadnecars II (630.-562. g. p.m.ē.), Bābeles valdnieks. Priesteri paspēja paslēpt Derību šķirstu Tempļa kalna (kalns, kur atradās Jeruzalemes templis) pazemes alās. Mūsdienās Tempļa kalns un tam blakus esošais Raudu mūris, 19 metru augstā Jeruzalemes tempļa rietumu siena, ir jūdaistu svētākās vietas.

 

 

63. gadā Jeruzalemi iekaroja romieši. Jeruzaleme tika sagrauta 70. gadā, kad risinājās ebreju nemieri. Šajā pilsētā valdošie romieši piespieda ebrejus izceļot no pilsētas. Sludinātāji, nonākuši citās zemēs, izveidoja vairākus citus reliģijas virzienus. Mūsdienās jūdaismā ir vismaz 10 dažādu atzaru.