6. Jūdaisms. Garīdzniecība

Kad ebreji tika pametuši Ēģipti un uzbūvējuši Saiešanas telti, Dievs izvēlējās vienu no 12 ebreju ciltīm - Levija cilti, kuras pārstāvis Ārons kļuva par pirmo augstāko priesteri, bet viņa dēli - par priesteriem. Koheni dievkalpojuma laikā veica galvenos rituālus, piemēram, rituālo upurēšanu, vīraka kūpināšanu, tautas svētīšanu.

 

 

Kohenam bija jāievēro daudzi nosacījumi un aizliegumi. Piemēram, priesterim jābūt šķīstam un svētam, viņš nedrīkstēja pieskarties mirušam cilvēkam (izņēmums - mirušais ģimenes pārstāvis), jāizvairās atrasties zem viena jumta ar mirušo, nedrīkstēja apmeklēt kapsētu, jāievēro stingras prasības sievas izvēlē (tai jābūt sievietei, kuras izcelsme un dzīves gājums ir nevainojams). Kohens var sākt pildīt savus pienākumus līdz ar 20 gadu vecuma sasniegšanu, taču dažus pienākumus viņš var pildīt tikai pēc tam, kad viņš sasniedzis 30 gadu vecumu. Nav noteikta vecuma, kad kohenam jāpārtrauc pildīt savus pienākumus. Daudzi no šiem noteikumiem ir aktuāli arī mūsdienās.

 

Pēc Jeruzalemes tempļa nopostīšanas koheni zaudējuši daudzas savas funkcijas. Taču vēl joprojām koheni veic tādus rituālus kā savas tautas svētīšana, pirmdzimtā izpirkšanas rituālu (tēvam 30 dienu laikā no piedzimšanas brīža kohenam jāizpērk savs dēls, ja šis zēns ģimenē ir pirmdzimtais. Pirmsākumos dievkalpojumu veikšanas pienākumi tika paredzēti visiem pirmdzimtajiem vīriešiem, taču pēc Zelta teļa izgatavošanas (elka izgatavošanas, kas ir aizliegta), kur aktīvi iesaistījās tieši pirmdzimtie vīrieši, viņi šīs tiesības zaudēja. Šo vīriešu pienākumus uzņēmās pildīt koheni. Pirmdzimtā tēvs veic izpirkšanas rituālu, tādējādi demonstrējot, ka kohens simboliski uzņemas pildīt pirmdzimtā zēna pienākumus). Kad sinagogā tiek veikta Toras lasīšana, tad kohens tiek pirmais aicināts to darīt.

 

 

 

 

Kohena statusu dēls pārmanto no tēva, tas tiek nodots no paaudzes uz paaudzi.

Levīts ir reliģiskais kalpotājs, kurš, tā pat, kā kohens, arī cēlies no Levija cilts, taču nav Ārona pēctecis.

 

 

Levija ciltij, atšķirībā no pārējām ebreju ciltīm, nebija savas apdzīvotās teritorijas, viņi dzīvoja citu cilšu teritorijās. Tas nodrošināja vienmērīgu priesteru un tempļa kalpotāju izplatību visā Izraēlas teritorijā, kā arī deva iespēju jebkuram cilvēkam vērsties pie kohena vai levīta pēc padoma.

 

Katra pilsēta Levija cilts pārstāvjiem iedalīja zemes gabalu no savā apkārtnē esošajām zemes platībām, kā arī uzturēja garīdzniecību ar desmitās tiesas nomaksu un ziedojumiem. 

 

Levīti kalpoja Saiešanas teltī, pēcāk Jeruzalemes templī. Viņi veica dažādus pienākumus, piemēram, rūpējās par tempļa uzturēšanu, kārtību dievkalpojuma un upurēšanas laikā, sagatavoja dzīvniekus upurēšanai, dziedāja psalmus, spēlēja mūzikas instrumentus, veica tempļa goda sardzes pienākumus, mācīja tautai Torā rakstītos likumus.

 

Arī mūsdienās levīti pilda savus pienākumus, taču to, līdz ar Jeruzalemes tempļa nopostīšanu, ir kļuvis mazāk. Piemēram, viņi veic Toras priekšlasījumus (pirmie to dara koheni, tad priekšlasījumus turpina levīti), piedalās tautas svētīšanas rituālā, nomazgājot kohena rokas pirms tautas svētīšanas.