3. Jaunatnes kultūra 20. gadsimta 60. gados. Rokeri, hipiji

20. gadsimta 60. gadi iezīmējas ar intensīvu jaunatnes kultūras attīstību.

 

 

Rokeri - ādas apģērbā tērpti motociklisti. Rokeru kustība, kurus dēvēja arī par ādas zēniem, izveidojās 20. gadsimta 50. gados Apvienotajā Karalistē, bet 20. gadsimta 60. gados parādījās arī ASV. Rokeru kustība pirmsākumos saistījās ar cafe racer motocikliem un rokenrola mūziku. Šī kustība drīz vien izplatījās arī citās rietumu valstīs. Japānā šo kustību dēvēja par Kaminari-zoku (Pērkona cilts).

   

Cafe racer (cafe - kafejnīca, racer - sacīkšu braucējs) ir motocikla veids, radies Apvienotajā Karalistē. 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā Londonā sāk attīstīties motobraucēju kustība. Pie bāriem un kafejnīcām pulcējās motociklisti, kuri izdomāja sev izklaidi - ātrumsacīkstes mūzikas pavadījumā. No kafejnīcas "Ace Cafe" līdz krustcelēm bija 2 km attālums. Sacīkšu dalībniekiem vajadzēja aizbraukt no kafejnīcas līdz krustcelēm un atpakaļ, kamēr mūzikas automātā skanēja izvēlētā dziesma. Šādas sacīkstes kļuva ļoti populāras.

Lai veiksmīgāk startētu šādās sacensībās, standarta motocikls tika pārveidots. Iesākumā to darīja paši motociklu īpašnieki, taču ar laiku šādus motociklus sāka izgatavot rūpnieciski. Pirmsākumos par pamatu rūpnieciskajiem Cafe racer motocikliem tika ņemts britu motocikls.

Rokerus saistīja rokenrola mūzika un britu motocikli. Rokerus varēja iedalīt divas lielās grupās: vienā atradās tie rokeri, kuri slaistījās gar lielceļu kafejnīcām, dzīvoja kā klejotāji, noliedza autoritātes un ģimeniskās vērtības, viņiem raksturīga vardarbīga izturēšanās; otro grupu raksturo līdzīgs ārējais izskats, taču viņi mazāk aizrāvās ar motociklu kultu. Rokeri pulcējās grupās, lielā ātrumā traucās pa ceļiem, biedēdami līdzcilvēkus. Rokerus raksturoja vīrišķība, tiešums, pašpārliecība, fiziskais spēks, neliekuļota izteikšanās, skarba izturēšanās. Dažiem rokeriem bija raksturīga tieksme uz vardarbību, tādēļ rokeru grupas dažkārt iesaistījās savstarpējās sadursmēs.

 

Rokeru ģērbšanās stils saistīts ar praktisku apģērba pielietojamību. Viņi valkāja motociklistu jakas no ādas, kas rotātas ar metāla kniedēm, ielāpiem, nozīmītēm.

 

 

 

Vēl viņu tēlu veidoja T-krekls, džinsu vai ādas bikses, gari motociklistu zābaki no ādas. Braucot pa ceļu, viņi vilka ķiveri, aviatora brilles un baltu zīda šalli (lai pasargātu sevi no putekļu ieelpošanas).

 

 

Mati tika apgriezti īsi, to sakārtojumu, kuru dēvēja par pompadūras stilu (pieres daļā mati ir viegli pacelti, bet tālāk - pieglausti), veidoja ar matu želejas palīdzību. Šāda vīriešu frizūra bija ļoti populāra 20. gadsimta 50. gadu rokenrola dziedātāju vidū (piemēram, Elviss Preslijs, kurš redzams attēlā).

Rokeri īpaši nepievērsa uzmanību sava apģērba tīrībai, tādēļ gan ārējā izskata, gan vardarbīgās uzvedības dēļ nebija gaidīti sabiedriskās izklaides vietās.

 

Hipiju kustība izveidojās 20. gadsimta 60. gados ASV, Kalifornijā, kļuva ļoti populāra jauniešu vidū, tādēļ ātri vien izplatījās arī Lielbritānijā un citās valstīs. Hipiju sauklis - "Miers un mīlestība". Hipiji bieži vien iepina savos matos ziedus, dāvāja tos garāmgājējiem, lika tos policistu un kareivju ieroču stobros, bieži vien izmantoja lozungu "Ziedu vara", tādēļ viņus sāka dēvēt par puķu bērniem.

 

 

 

Vārds "hipijs" radies no vārda "hipsters", ar kuru bītņiki apzīmēja džeza mūziķus, vēlāk bohēmiskā dzīvesveida piekritējus.

 

Hipiji neinteresējās par vispārpieņemtajām sabiedrības vērtībām - naudu, slavu, panākumiem. Šie cilvēki interesējās par dzenbudismu, kā arī citām austrumu reliģijām, meditēja, aicināja cilvēkus atgriezties pie dabas, sludināja dzimumattiecību brīvību. Daudzi no viņiem bija veģetārieši.

 

  

 

 

Hipiji, atšķirībā no rokeriem, bija miermīlīgi, viņi neizrādīja agresiju pret sabiedrību, bet norobežojās no tās. Viņi dzīvoja nošķirti savās kopienās, naudu iztikai pelnīja ar gadījuma rakstura darbiem (spēlēja, dziedāja uz ielas, izgatavoja un pārdeva rokdarbus), ceļoja ar autostopu.

Hipijiem gan vīrieši, gan sievietes audzēja garus matus. Šīs grupas pārstāvjiem, tā pat, kā bītņikiem, bija savs raksturīgais tērps - ielāpiem un izšūtiem ziediem rotāts apģērbs. Kā hipiju raksturīgā pazīme bija arī džinsu bikses. Būtiski vizuālā tēla elementi - krelles, kas izgatavotas no pērlītēm vai diegiem, no krāsainiem pavedieniem pītas rokassprādzes, batikots apģērbs. Rokassprādzēm ir simboliska nozīme - noteiktas krāsas, to salikumi, ornamenti simbolizē kādu novēlējumu, vēlēšanos, dzīves uzskatus. Piemēram, dzeltenās un melnās svītrās izgatavota rokassprādze simbolizē veiksmīgu autostopu, sarkanas un dzeltenas svītras - atzīšanos mīlestībā. Taču, tā kā dažādās grupās krāsu salikumus tulko atšķirīgāk, tad vispārēju simbolisku nozīmi šiem ornamentiem nevar sniegt.

 

 

 

 

Hipijiem bija sava mūzika - psihodēliskā mūzika (mūzika saistīta ar austrumu filozofiju, tās izveidi ietekmējis austrumu misticisms un indiešu garīgā mūzika). Šīs mūzikas mērķis bija sniegt ārpus laika un telpas pastāvošās izjūtas, izmantojot muzikālos tēlus. Šīs mūzikas raksturīgākās iezīmes - ilgstoši vadošo instrumentu soloizpildījumi, dažādi akustiskie efekti, nestandarta tonalitātes, kas radīja iracionālas izjūtas. Dažas no psihodēliskās mūzikas grupām - The Beatles (laika posms 1966-1968), Pink Floyd, The Rolling Stones (laika posms 1966-1967).

 

1967. gadā Ņujorkā notika psihodēliskā mūzikla "Mati" pirmizrāde, kura dalībnieki pēdējā ainā uzstājās kaili (ar hipiju kustību saistīta nūdisma attīstība). Mūzikls stāsta par hipiju kopienu, kas dzīvo Ņujorkā un cīnās pret karu Vjetnamā. Uz šī fona risinās jauna puiša no provinces Kloda un bagātas meitenes Šeilas mīlasstāsts.

Hipijiem patika rīkot kopīgus svētkus, kuros viņi barā pavadīja laiku, klausījās mūziku. Piemēram, 1967. gada janvārī pēc mākslinieka Maikla Bovena (1937-2009) akcijas "Cilvēks pats sevī" , kas notika kā ieskaņa "Mīlas vasarai", Sanfrancisko Goldengeitas parkā aptuveni 20000 hipiju mūzikas pavadījumā nodevās glāstiem un skūpstiem.

 

 

Par hipiju kustības kulmināciju uzskata 1967. gada pasākumu "Mīlas vasara", kas norisinājās Sanfrancisko. Uz šo pasākumu ieradās tūkstošiem hipiju no daudzām valstīm.

 

Hipiju kustība darbojās arī Latvijā. Vecrīgā, kafejnīcā "Kaza", izveidojās "kazistu" kustība. Kustības dalībniekus saistīja hipiju idejas, viņi interesējās par darbiem, kurus bija aizlieguši komunisti.