4. Nauda kā kultūras indikators. Organizāciju finanšu ieguldījumi

"Organizācijas iegulda naudu tajos kultūras procesos, kas interesē to biedrus."1

Dažādas profesionālas biedrības, reliģiskas organizācijas, interešu kopas un etniskās minoritātes veido savu kultūras vidi. Šīm organizācijām ir savas tradīcijas, rituāli, simboli. Latvijā šādas organizācijas, kas nenodarbojas ar politiku, komercdarbību, dēvē par nevalstiskām organizācijām. Nevalstiskās organizācijas ir dažādas biedrības, fondi (tie veido naudas uzkrājumus dažādu projektu atbalstam). Pēdējā laikā mediju ietekmes rezultātā samazinās to cilvēku skaits, kuri aktīvi piedalītos dažādu organizāciju darbībā.

 

 

Ģilde jeb pilsētnieku garīgā brālība ir viena no senākajām organizācijām Eiropā. Ģilde ir pilsētas iedzīvotāju profesionālā apvienība. Tās tika veidotas ar mērķi aizsargāt tās locekļus, palīdzēt tiem, nodrošināt reliģisko un sabiedrisko darbību, kā arī profesionālo un ekonomisko sadarbību. Ģildēm raksturīga sava individuāla kultūrvide.

 

Attēlā - Rīgas Lielās ģildes brāļu grāmata.

 

 

Latvijā ģildes sāka veidoties 14. gadsimtā. Rīgas Lielā ģilde jeb Svētās Marijas ģilde bija Rīgas tirgotāju brālība, dibināta 1354. gadā. Šīs ģildes statūtos minēts, ka tās uzdevumi ir saviesīguma, dzīru, labdarības, dvēseliskuma izkopšana.

 

Attēlā - Rīgas Lielās ģildes ēka. 

Rīgas Mazā ģilde jeb Svētā Jāņa ģilde bija Rīgas amatnieku meistaru brālība, pastāvēja no 1352. gada līdz 1936. gadam.  

 

Ģildes bija kā paraugs dažādām brālībām, kas veidojās 17. un 18. gadsimtā. Brālības pulcēja izglītotus cilvēkus. Tās parasti definē savas darbības mērķus, uzdevumus, iekšējo kārtību, uzvedības normas. Viena no populārākajām brālībām šajā laika posmā bija brīvmūrnieku brālība. Šīs brālības biedrus vieno kopīgi ētikas, morāles, filozofijas, metafizikas principi.

 

Attēlā - brīvmūrnieku simbols - stūrenis un cirkulis.

 

Attēlā - Jeruzalemes tempļa makets.

 

Studentu korporācijas veidojās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā. Studenti vēlējās veidot organizācijas, kuras "atjauno viduslaiku universitāšu tradīcijas, kad studenti bija brīvi, ceļoja no valsts uz valsti, brālīgi atbalstīja cits citu."1 Korporācijas par savu mērķi izvirzīja kalpošanu savai nācijai. Korporāciju biedri rīkoja dzīres, paukošanās sacensības jeb zobenmenzūras. Šie pasākumi notika īpašos saietu namos jeb konventos.

 

Arī latviešu studenti veidoja savas korporācijas. Tā, piemēram, latviešu studentu korporācija "Lettonija" tika dibināta 1870. gadā Tērbatas (Tartu) universitātē. Šī ir vecākā latviešu studentu korporācija. Tās uzdevumi - gādāt par latviešu tautas labklājību un uzplaukšanu, uzturēt tautisku garu. Šīs korporācijas devīzes - „Acti labores jucundi” (tulkojumā no latīņu valodas "Padarītie darbi patīkami") un „Vitam, salutem, veritatem” (no latīņu valodas "Dzīvei, labklājībai un patiesībai").

 

Biedrības un organizācijas Latvijā

  

Latvieši savu kultūru attīstīja pateicoties dažādu biedrību un organizāciju darbam.

  

 

18. gadsimtā Vidzemē darbojās brāļu draudzes, kur centās atjaunot seno kristiešu draudžu tradīcijas. Jāatzīmē, kā šajā laikā Latvijā pastāvēja dzimtbūšana, zemnieks piederēja savam saimniekam. Vidzemes brāļu draudzes dēvēja par hernhūtiešiem. Šīs kustības pamatā bija piētisma uzskati - cilvēka vērtību nosaka viņa paša dvēseles dzīves pārdzīvojumi, nevis mantiskais vai sociālais stāvoklis.

 

Hernhūtieši sludināja visu cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā, uzskatīja, ka būtiskākas ir nevis Bībeles mācības, bet reliģiozas sanāksmes, kurās reliģiskās atziņas jāpārdzīvo ar sirdi.

 

Hernhūtes sludinātāji Latvijā ieradās 1729. gadā un izveidoja savu centru Valmiermuižā. Viņi sludināja tikumisku un askētiski dzīvesveidu, veidoja zemnieku skolas, skolotāju darbam sagatavoja spējīgus jauniešus no zemnieku vidus. 1738. gadā Valmiermuižā tika izveidots pirmais skolotāju seminārs Latvijā.

 

Brāļu draudzēs tika rīkoti gan dievkalpojumi, gan saviesīgi pasākumi. Pasākumos ieradās zemnieki no dažādiem novadiem, radās iespēja iepazīt citus cilvēkus, dalīties pieredzē.

 

Pateicoties hernhūtiešu darbībai, Latvijā sāka veidoties rakstniecība. Kā pirmos publicistus var minēt Ķikuļu Jēkabu (dzejnieks), Jāni Ruģēnu (dzejnieks, savos darbos paudis latviešu atmodas idejas), Jāni Peitānu (F.Šillera lugas "Laupītāji" tulkotājs un pirmās izrādes latviešu valodā iestudētājs). Arī brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes, pirmā latviešu romāna "Mērnieku laiki" autori, saistīti ar brāļu draudžu kustību.

 

Brāļu draudžu darbības rezultātā paplašinājās zemnieku redzesloks, veidojās izpratne par latviešiem kā par tautu.

 

Attēlā - Jānis Ruģēns.

 

1868. gadā tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība. Biedrību dibināja ierēdnis un tautsaimnieks Bernhards Dīriķis kopā ar pirmo latviešu arhitektu Jāni Baumani un rūpnieku Rihardu Tomsonu.

 

Biedrība izdeva laikrakstu "Baltijas vēstnesis", pirmo Latvijas mūzikas žurnālu. Šeit darbojās pirmais latviešu teātris, kuru vadīja Ādolfs Alunāns. Biedrībā tika izveidota arī bibliotēka, darbojās koris, šeit pulcējās pirmie latviešu zinātnieki, arhitekti, mākslinieki un uzņēmēji. Biedrībā darbojās zinātnieku komisijas, kas pētīja latviešu tautas senatni, folkloru. Rīgas Latviešu biedrība 1873. gadā organizēja pirmos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkus.

 

Attēlā - Rīgas Latviešu biedrības karogs ar biedrības devīzi "Stāvi stipri, strādā droši!"