5. Svētki kā kultūras indikators. Etniskie svētki

Kā kultūras procesu indikators var kalpot arī svētki. "Kultūras pētnieki var noteikt, kāda rakstura svētku sabiedrībā ir vairāk, cik liela interese ir par šiem svētkiem, kuru svētku tradīcijas uzplaukst un par kuriem interese pastāvīgi mazinās."1

 

Pirmsākumos svētki bija rituālu kopa. Ar šo rituālu palīdzību cilvēks pateicās dievu un garu pasaulei par sniegto palīdzību un atbalstu. Mūsdienu pasaulē svētkiem ir dažāda loma.

 

Svētkus iedala piecās grupās - etniskie svētki, reliģiskie svētki, nacionālie svētki, politiskie svētki, neformālie svētki.

 

"Mūsdienās etniskos svētkus svin, lai apliecinātu piederību noteiktam etnosam."1 Etniskie svētki ir arī etnosa kultūras ikona. Šo svētku tradīcijas ir ar garu vēsturi. Dažas tradīcijas izveidojušās no seno dievu un garu pielūgšanas rituāliem, citu tradīciju pamatā ir nozīmīgi notikumi etnosa vēsturē. Katrā valstī ir atšķirīga attieksme pret etniskajiem svētkiem. Dažiem svētkiem ir valstiska mēroga nozīme, tie kļuvuši par valstiski atzītām brīvdienām. Savukārt citus svētkus pieņemts atzīmēt tikai ģimenes lokā.

 

Latviešiem nozīmīgākie etniskie svētki ir Līgo diena un Jāņu diena, Lieldienas, Ziemassvētki, Mārtiņi, Miķeļi, Jurģi, Meteņi.

 

Seno latviešu svētki cieši saistīti ar dabas norisēm. Latviešu pamatnodarbe bija zemkopība. Raža bija atkarīga no dabas norisēm, laika apstākļiem. Svinot svētkus, tika veikti rituāli, kas veicināja auglību un pozitīvi ietekmēja nākamo ražu.

 

Laika skaitīšanai, veicamo darbu plānošanai tika izveidots kalendārs, kas visu gadu sadalīja noteiktos ciklos. Pastāvēja divu veidu kalendāri - Mēness un Saules kalendārs.

 

Mēness kalendārā laiku skaitīja pēc Mēness fāzēm, nedēļu veidoja piecas dienas (septiņu dienu nedēļa tika ieviesta pēc kristietības nostiprināšanās Latvijas teritorijā). Tā kā piektdiena bija nedēļas pēdējā diena, tad ceturtās dienas vakars bija svinams, nedrīkstēja strādāt nekādus darbus.

 

Saules kalendārā gads tika sadalīts divos ciklos - ziemā un vasarā. Saimniecisko gadu sāka skaitīt no Miķeļiem vai Mārtiņiem, vēlāk saimniecisko gadu sāka skaitīt no Jurģiem. Visu gadu iedalīja darba posmos, kuru starplaikā svinēja svētkus. Svētkiem bija divas nozīmes - praktiskā un mitoloģiskā. Svētkiem gatavojās laikus - tīrīja māju, dekorēja telpas ar dabas materiāliem (puzuriem, putniem, kas izgatavoti no olām un spalvām).

Ziemassvētku simbols - bluķis. Šo svētku paraža - vilkt bluķi no mājas uz māju, lai aizbaidītu visu ļauno, pēc tam bluķis tika sadedzināts. Tā bija sava veida zīme, ka gads noslēdzies.

 

Ziemassvētkos gāja arī ķekatās. Uzskatīja, ka ķekatas ir mājas labie gari, kas mājām nes svētību, bet laukiem - auglību. Ķekatnieki ar trokšņiem, dejām aizbaida ļaunos garus. Ķekatnieki gāja no mājas uz māju, skaļi trokšņojot, lai aizbaidītu visu ļauno. Saimnieks ķekatniekus bagātīgi pacienāja, lai nākamajā gadā būtu bagātīga raža.

 

Ķekatnieku maskām bija sava simboliska nozīme. Maskās attēloja tos garus, kuriem vēlējās pielabināties vai arī tos iespaidot. Maskošanās pamatā ir senie auglības rituāli. Tradicionālās maskas - lācis (uzskatīja, ka lācis ar savu rūkšanu aizbaida visus ļaunos garus), dzērve, āzis, nāve.

 

Šajos svētkos klāja bagātīgu galdu, bija pieņemts ēst deviņas reizes, lai nākamais gads būtu bagāts.

 

Ziemassvētku tradīcijas bija zīlēšana un buršanās.

 

Eglīte Ziemassvētkos netika pušķota, jo šī tradīcija ir aizgūta no vāciešiem, Ziemassvētku tradīcijās tā ienāca krietni vēlāk.

 

Šie svētki tika svinēti 40 dienas pēc Ziemassvētkiem (devītajā piecdienu nedēļā pēc Ziemassvētkiem).

 

Meteņus uzskatīja par Saules gada sākumu. Meteņos arī gāja ķekatās.

 

Šo svētku tradīcija - vizināšanās no kalna ar ragaviņām (uzskatīja, ka šī tradīcija veicina linu augšanu, jo vairāk vizinājās, jo garāki auga lini).

 

Šos svētkus svinēja 40 dienas pēc Meteņiem (devītajā piecdienu nedēļā pēc Meteņiem). Tie bija pavasara atnākšanas svētki, diena kļūst garāka par nakti (pavasara saulgrieži).

 

Uzskatīja, ka Lieldienās, saulei lecot un rietot, tās ēna iet pa vienu līniju: rietumi-austrumi. Šo līniju dēvēja par Saules taku, uzskatīja, ka dabā to iezīmējot Lieldienu rītā pret sauli plūstošs strauts, tādēļ šī strauta ūdenim piedēvēja maģisku spēku, uzskatīja, ka tas vairo veselību un skaistumu. Tādēļ viena no tradīcijām Lieldienu rītā - saulei lecot jāmazgājas strautā, lai būtu skaists un čakls.

Lieldienu tradīcijas - šūpošanās (tā saistīta ar auglības rituāliem, šūpošanās kustības veicināja auglības spēku; uzskatīja - jo augstāk šūpojas, jo labāka raža), olu krāsošana (ola simbolizēja sauli, dzīvību, auglību).

 

 

 

Šie svētki tika svinēti 40 dienas pēc Lieldienām (devītajā piecdienu nedēļā pēc Lieldienām).

 

Ūsiņš bija dievība, par kuru uzskatīja, ka viņš atnesa sauli, jādams zirga mugurā. Tādēļ Ūsiņu dēvē par zirgu dievu. Dažkārt Ūsiņu dēvē arī par bišu dievu, jo pavasarī mostas bites, no kuru darba atkarīga raža (augu apputeksnēšana). Laika gaitā Ūsiņa diena saplūda ar kristiešu Jura dienu. Šajā laikā saimnieki un kalpi slēdza līgumus.

 

Saules kulta svētki, kas tika svinēti 21. jūnijā, kad diena ir visgarākā, bet nakts - visīsākā (vasaras saulgrieži).

 

Šajā dienā daba sasniedz savu kulmināciju, tad ievāca arī ārstnieciskos augus, jo to spēks bija visiedarbīgākais. Svētku naktī dedzināja rituālos ugunskurus, kuros meta ziedojumus, tādējādi izlūdzoties laukiem auglību, bet lopiem - veselību. Par Jāņuguni pastāv vairāki uzskati - cik tālu uguns liesmas spīd, tika tālu lauki paliek auglīgi; uguns dod laukiem auglību un svētību; šī uguns pasargā no ļaunuma un slimībām tos, kuri atrodas tās tuvumā.

 

 

Šo dienu atzīmēja 45 dienas pēc Jāņiem (desmitajā piecdienu nedēļā pēc Jāņiem). Uzskatīja, ka Jēkabs nes auglību, viņš ir maizes tēvs, tādēļ šī diena iezīmēja ražas novākšanas sākumu, Jēkaba dienu izvēlējās kā pirmo labības pļaušanas dienu.

 

Šos svētkus svinēja 40 dienas pēc Jēkabiem (devītajā piecdienu nedēļā pēc Jēkabiem), iezīmējot rudens sākumu. Līdz Miķeļiem visa raža bija jānovāc, Miķeļos svinēja Ražas svētkus, kas parasti sakrita ar rudens saulgriežiem.

 

Šajā dienā sakās arī veļu laiks, kas ilga 4 nedēļas. Šajā laikā mājās nāca mirušo senču gari - veļi (tos dēvēja arī par iļģiem, ķauķiem). Saimnieks rijā klāja galdu, lai pacienātu veļus, kuri apciemoja savus radiniekus.

 

Šajā dienā sākās ziema, uzskatīja, ka Mārtiņos lācis dodas ziemas miegā. Līdz Mārtiņiem bija jāpabeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme. Pēc Mārtiņiem zeme dodas atpūtā, tādēļ, ja to traucē arot, tad nākamajā gadā nebūs ražas.

 

Uzskatīja, ka Mārtiņos beidzas arī veļu laiks.