6. Svētki kā kultūras indikators. Reliģiskie svētki

"Reliģisko svētku svinēšana parasti ir saistīta ar noteiktu liturģiskā gada kalendāru. Ar šiem svētkiem ticīgie parasti piemin nozīmīgus notikumus ticīgo kopienas dzīvē."1

 

Reliģiskie svētki sastāv no dienām, kad šiem svētkiem gatavojas, un pašiem svētkiem. Daži reliģiskie svētki kļuvuši par valsts noteiktām brīvdienām. Citi reliģiskie svētki tiek atzīmēti tikai ģimenes lokā.

 

Ticīgie cilvēki uzskata, ka viņu attieksme pret reliģiskajiem svētkiem apliecina, ka viņi pilda ticības skolotāju sniegto mācību, ka ir cienīgi saņemt savas dvēseles glābšanu pēc nāves.

 

Viduslaikos tika izveidots Svētais kalendārs, kurā ierakstīja svēto dzīves nozīmīgākos notikumus (piemēram, viņu dzimšanas, nāves, debesīs uzņemšanas dienas). Piemēram, Latvijā 15. augustā katoļticīgie Aglonas baznīcā atzīmē dienu, kad Kristus māte Marija tika uzņemta debesīs.

 

Svēto dienu svinēšana ietekmēja vārda dienu atzīmēšanu. Katram ticīgajam bija jāsvin tā svētā aizbildņa svētki, kura vārdā viņš tika nosaukts.

 

Attēlā - Ticiāns, "Asunta jeb Marijas debesbraukšana" (1518).

Kristiešu kalendārā nozīmīgākie svētki ir Ziemassvētki, Lieldienas un Vasarsvētki.

 

Šajā dienā tiek atzīmēta simboliska Jēzus Kristus dzimšanas diena. Par Ziemassvētku svinēšanas dienu uzskata 25. decembri, Ziemas saulgriežus (šo datumu pēc Bībeles datiem aprēķināja kristiešu vēsturnieks Seksts Jūlijs Āfrikānis 220. gadā). Pareizticīgo baznīca Ziemassvētkus svin pēc Jūlija kalendāra, 6., 7. un 8. janvārī.

 

Ziemassvētkus ievada šo svētku gaidīšana jeb Advente, kas sākas 4 nedēļas pirms šiem svētkiem. Advente ir kristiešu liturģiskā gada sākums. Vārds advente tulkojumā no latīņu valodas vārda adventus nozīmē atnākšana.

 

 

Advente sākas ceturtajā svētdienā pirms Ziemassvētkiem. Šis laiks saistīts ar gavēni, mieru, pārdomām.

 

Adventei no egļu zariem tiek pīts vainags, kurā iestiprina četras sveces - katru par vienu Ziemassvētku gaidīšanas nedēļu. Mūžzaļā egle norāda uz to, ka cilvēks ir gatavs mūžīgā valdnieka dzimšanai. Vainaga apaļā forma simbolizē mūžību. Sveču liesmas, to radītā gaisma simbolizē Gaismu, kas nāks pasaulē.

 

Uzskata, ka svecēm Adventa vainagā jābūt violetā krāsā, jo šī krāsa sastāv no divām krāsām: zilās, kas simbolizē cerības, un sarkanās, kas simbolizē ciešanas.

Katrai no Adventes svētdienām ir sava tematika, kas atspoguļojas dievkalpojumos. Pirmā svētdiena veltīta Kristus otrai atnākšanai, otrā un trešā svētdiena atspoguļo pāreju no Vecās uz Jauno Derību, tiek pieminēta Jāņa Kristītāja darbība, savukārt ceturtā svētdiena veltīta evanģēliju lasījumiem, kuros atspoguļojas Ziemassvētku atnākšana.

 

Lieldienās svin Jēzus Kristus augšāmcelšanos trešajā dienā pēc krustā sišanas. Šos svētkus ievada gatavošanās tiem - Klusā nedēļa.

 

Lieldienu gaidīšanu jeb Kluso nedēļu ievada Pūpolu svētdiena jeb palmu svētdiena, kuru atzīmē svētdienā, nedēļu pirms Lieldienām. Šajos svētkos piemin Kristu, kurš jāšus uz ēzeļa ieradās Jeruzalemē. Cilvēki viņam ceļā kaisīja palmu zarus.

Zaļā ceturtdiena ir piektā Klusās nedēļas diena.

  

Zaļajā ceturtdienā notika pēdējais vakarēdiens, kad Kristus kopā ar apustuļiem ieturēja maltīti pirms krustā sišanas. Maltītes laikā Kristus paredzēja, ka kāds no apustuļiem viņu nodos, un ka apustulis Pēteris noliegs, ka viņš pazīst Jēzu.

 

Attēlā - Leonardo da Vinči, "Svētais vakarēdiens" (1494-1498)

 

Katoļticīgie šajā dienā iet Krusta ceļu ar 14 posmiem, kas simbolizē Jēzus Kristus ceļu pretī nāvei. Šai dienai raksturīgs klusums, tiek ieturēts gavēnis.

Klusā sestdiena ir diena pirms Lieldienām, kad tiek pieminēta diena, kurā Kristus ķermenis, noņemts no krusta, tika guldīts kapā.

 

Vasarsvētki ir trešie nozīmīgākie kristiešu svētki pēc Ziemassvētkiem un Lieldienām. Vasarsvētkus uzskata par Baznīcas dzimšanas svētkiem.

 

Šos svētkus svin 50 dienas pēc Lieldienām. Tulkojumā no grieķu valodas vārda Πεντηκοστή (Pentecostē) šis vārds nozīmē "piecdesmitā diena". Lielākoties šie svētki iekrīt laika posmā no 10. maija līdz 13. jūnijam, atkarībā no tā, kad tiek svinētas Lieldienas.

 

Šajā dienā pār Kristus mācekļiem esot nolaidies Svētais Gars, kad viņi bija sapulcējušies 50 dienas pēc Kristus nāves. Bībelē rakstīts, ka namā, kur apustuļi atradušies, atskanēja stiprs troksnis, it kā pūstu spēcīgs vējš, parādījušās uguns mēles. Pēc šī notikuma cilvēki, kuri runājuši atšķirīgās valodās, spējuši viens otru saprast. Šīs līdzības jāsaprot tā, ka Svētais Gars vieno cilvēkus, dod spēku sludināšanai. Pēc šī notikuma kristīgās vēsts sludināšana pulcēja aizvien vairāk cilvēku.

 

"Musulmaņiem svarīgākais svētku mēnesis ir Ramadāns(tulkojumā nozīmē "karstais")."1 Šos svētkus atzīmē islāma kalendāra devītajā mēnesī, jo šajā mēnesī Muhameds (arābu sludinātājs, pravietis) piedzīvoja Dieva atklāsmes. Svētku dienas noteikšanai tiek izmantots mēness kalendārs. Ramadāns sākas līdz ar jauna mēneša iestāšanos, tādēļ katru gadu tas sākas citā dienā.

 

 

Attēlā - svētku laternas Kairā, Ramadāna laikā.

Svētku laikā tiek veikta gavēšana. "Visu mēnesi tiek praktizēts ēšanas, dzeršanas, kā arī dzimumattiecību aizliegums no saules lēkta līdz saules rietam. Šā nosacījuma dziļākā jēga izpaužas paklausības un pacietības attīstīšanā, godinot savu cienīgo Dievu - Allāhu."2 Gavēņa laikā cilvēks cenšas uzturēt tīru arī savu iekšējo pasauli, atbrīvojoties no visām domām un darbībām, kas nomelno cilvēku. Uzskata, ka gan fiziskais, gan garīgais gavēnis pozitīvi ietekmē cilvēka dvēseli. Ja cilvēks neattaisnotu iemeslu dēļ pārtrauc gavēni, tad šī rīcība tiek uzskatīta par grēku.

 

Ir noteiktas kategorijas cilvēku, kurām tiek atļauts neievērot gavēni - cilvēki, kuri nav musulmaņi, nepilngadīgi bērni, garīgi slimi cilvēki, veci cilvēki un smagi slimi cilvēki (lai izpirktu savu nepiedalīšanos gavēnī, šo cilvēku pienākums - pabarot trūcīgos), sievietes, kuras gaida bērnu vai kuras baro zīdaini, ja viņas uztraucas par savu vai bērna veselību (gavēnis būs jāveic, tiklīdz šis attaisnojošais iemesls būs zudis), ceļotāji.

 

Šo svētku laikā tiek skaitītas lūgšanas, lasīts Korāns, darīti labi darbi, sniegtas žēlastības dāvanas.

 

Ramadāna mēneša vidū atzīmē Derību nakti. Šajā naktī Allāhs vēstīja Muhamedam Korāna pirmās nodaļas. Šajā laikā ticīgie lūdz grēku piedošanu. Savukārt Ramadāna beigās atzīmē Atbrīvošanās dienu, kad beidzas gavēnis un ticīgie kļūst brīvi no grēkiem.

 

"Budistiem nav vienota liturģiskā kalendāra. Vairākums budistu svin simbolisku Budas dzimšanas dienu (maijā), viņa pirmā sprediķa dienu (jūlijā) un pirmā budistu klostera dibināšanu (septembrī)."1