1. Kultūras mainīguma procesi

Laika gaitā kultūra mainās, iegūstot jaunas iezīmes. Kultūras mainīgumam ir vairāki cēloņi.

 

Tā kā cilvēks ir pakļauts dabas apstākļiem, kuros viņš, dzīvo, tad mainoties dabai, mainās arī cilvēku tradīcijas konkrētā apdzīvotā vietā. Lai cilvēks spētu izdzīvot dotajā vietā, viņam jāapgūst jauni nodarbošanās veidi. Tas savukārt izraisa pārmaiņas kultūrā.

 

Piemēram, kad indoeiropiešu tautas nonāca Latvijas teritorijā, šie cilvēki bija spiesti atgriezties pie tādām nodarbēm kā medības un zveja, jo daba šajā teritorijā nebija piemērota zemkopībai un lopkopībai. Pirmsākumos Latvijas teritoriju klāja Skandināvijas ledājs. Tam atkāpjoties, Latvijas klimats kļuva siltāks, augu valsts bagātinājās ar salizturīgiem stepju augiem, kārklu krūmiem un pundurbērziem. Latvijas teritorijā ienāca ziemeļbrieži, kuriem sekoja arī lūši, vilki, lapsas.

 

Senākās liecības par cilvēku apmešanos Latvijas teritorijā attiecas uz 9. gadu tūkstoša otro pusi pirms mūsu ēras. Šīs senās apmetnes konstatētas Lubānas ezera krastos un pie Salaspils. Pirmie iedzīvotāji Latvijas teritorijā ienāca no dienvidiem, dienvidaustrumiem. Viņu pamatnodarbe bija medības un zveja. Šie cilvēki dzīvoja ūdenstilpņu krastos, veidoja īslaicīgas apmetnes, jo bija spiesti klejot līdzi medījumam. Laika gaitā Zemes garozas svārstību dēļ tika pārrauta saikne ar Ziemeļjūru un okeānu, klimats kļuva siltāks un mitrāks, Latvijas teritorijā parādījās jauni augi - priedes, alkšņi, lazdas, ozols, liepa, egle. Labie klimatiskie apstākļi veicināja augu vācēju sabiedrības attīstību. Aptuveni 3300. gadu pirms mūsu ēras klimats kļuva nedaudz vēsāks, mainījās Baltijas jūras aprises. Palielinājās iedzīvotāju skaits, jo no dienvidiem, dienvidrietumiem un dienvidaustrumiem ienāca jaunas ciltis. Cilvēki sāka nodarboties ar lopkopību un zemkopību, neklejoja, bet veidoja pastāvīgas apmetnes.

 

Laika gaitā jebkurā sabiedrībā notiek nepārtraukta jaunrade. Cilvēki izgudro jaunas lietas, kas tiek izmantotas ikdienā, atsakoties no jau novecojošiem darbarīkiem u.c. Attiecīgi līdzi mainās arī cilvēku materiālā un garīgā pasaule. Kā piemēru var minēt grāmatu iespiešanu, kas ietekmēja cilvēku lasīšanas paradumus, kā arī veicināja informācijas aprites uzlabošanos sabiedrībā.

 

Eiropā līdz pat renesanses periodam grāmatas tika pārrakstītas un ilustrētas ar roku, tas bija laikietilpīgs un dārgs process. Grāmatas pārrakstīja mūki, klosteros īpaši tam izveidotā telpā skriptorijā. Grāmatas maksāja ļoti dārgi, tādēļ tās nebija pieejamas visiem sabiedrības pārstāvjiem.

 

 

Laika posmā no 1452. līdz 1454. gadam tika nodrukāta un izdota arī Bībele, kuru dēvē arī par Gūtenberga Bībeli. Šī jaunā metode (metālu burtu izmantošana) ātri izplatījās visā Eiropā un vēlāk arī pasaulē.

Jaunu uzskatu ieviešana kādā sabiedrībā līdzi nes arī cilvēku ikdienas paradumu maiņu, tiek ieviestas jaunas tradīcijas, attīstītas jaunas tehnoloģijas, veidojas jauna materiālā kultūra. Piemēram, līdz ar kristietības ieviešanu Latvijā sāka būvēt baznīcas, izveidojās garīdzniecība, tika atvērtas skolas. Mainījās arī tradīcijas - sāka ievērot jaunus kristību, kāzu, apbedīšanas rituālus, tika mainītas svētku tradīcijas.

 

Līdz vācu ienākšanai Latvijas teritorijā kā būvmateriālu izmantoja koku. Sākot ar 12. gadsimta beigām, kas saistās ar aktīvu vācu tirgotāju un sludinātāju ieplūšanu Latvijas teritorijā, arhitektūrā sāka izmantot akmeņus un ķieģeļus. Senākās mūra celtnes būvēja nopostīto pilskalnu vietā, šīs būves bija domātas aizsardzībai.

 

Senākās mūra ēkas Baltijā ir Ikšķiles pils un baznīca. Pili 1185. gadā lika uzbūvēt lībiešu zemju bīskaps Meinards. Pils celtniecībā tika izmantoti romānikas stila pamatprincipi.

 

Apmetoties un dzīvojot kopīgā teritorijā, tautas viena otru ietekmē. Laika gaitā tiek savstarpēji pārņemtas dažādas tradīcijas. Kā piemēru var minēt valodu - "latviešu valodā ir vārdi, kas aizgūti no līvu, vācu, krievu, igauņu, zviedru un citām valodām."1

 

Reizēm pārmaiņas kultūrā pieprasa valsts. Kā piemēru var minēt Krievijas valdnieku Pēteri 1 (1672-1725), kas pavēlēja Krievijā ieviest Rietumeiropas tradīcijas. Viņš uzskatīja, ka tādējādi tiks paātrināta valsts attīstība.

 

Piemēram, 1698. gadā cars Pēteris 1 ieviesa jaunu laika skaitīšanu, kas sākās līdz ar Jēzus dzimšanu, nevis kā agrāk - ar pasaules radīšanu. Jauno gadu sāka svinēt 1. janvārī, nevis kā pirms tam - septembrī.

 

1699. gada sākumā Pēteris 1 izdeva pavēli, ka pēc 6. janvāra (pareizticīgo Ziemassvētkiem) pilsētniekiem jāsāk valkāt eiropiešu apģērbs, vīriešiem jānodzen bārda.

 

Sieviešu garderobē ieviesās jauni apģērba gabali - korsetes, kleitas ar dziļu dekoltē, kas bija kontrastā ar līdzšinējo apģērbu - zvanveida piegriezuma tērpu, kas piesedza visu augumu, neizceļot ķermeņa aprises. Tika noteikts pārejas laiks veco apģērbu novalkāšanai, tērpi tika apzīmogoti, norādot mēnesi un gadu. Līdz ar 1705.gadu visiem vajadzēja ģērbties pēc jaunās modes.

 

 

Lai augstākā sabiedrība, tāpat kā Eiropā, sāktu ievērot augstākās sabiedrības manieres, tika izveidotas īpašas izglītības iestādes šīs sabiedrības pārstāvjiem.

Izmaiņas skāra arī citas jomas. 1703. gadā tika izdota pirmā grāmata krievu valodā, kurā tika izmantoti arābu cipari (līdz tam skaitļus apzīmēja burti, papildināti ar viļņveidīgām līnijām). 1708. gadā Pēteris I apstiprināja jaunu, vienkāršotu alfabētu. Arī valodā notika izmaiņas, ieviešot 4.5 tūkstošus jaunu vārdu, kas aizgūti no Eiropas tautu valodām.

 

Pēterburgas būvēšanai tika pieaicināti ārzemju arhitekti, kas izveidoja jaunu pilsētvidi. Izmaiņas skāra arī interjeru izveide.

 

Ar īpašu pavēli tika aizliegtas piespiedu laulības. Tika noteikts 6 nedēļu apdomāšanās periods starp saderināšanos un laulībām, lai abas puses viena otru labāk iepazītu. Ja šajā laikā viena no pusēm pārdomāja stāties laulībā, tad saderināšanās tika atsaukta.