2. Kultūras stabilitāte

Pastāv dažādi faktori, kas nodrošina kultūru stabilitāti. Patiecoties šiem faktoriem, kultūra var palikt nemainīga gadu simtiem ilgi.

 

 

Arī mūsdienās pastāv dažādi dabiski šķēršļi, kas vienu sabiedrību norobežo no otras - kalni, tuksneši, aizas. Tādējādi šajās nošķirtajās kultūrās tradīcijas var saglabāties nemainīgas vairākus gadu simtus. Kā piemēru var minēt Amazones lietusmežu iedzīvotāju tradīcijas.

 

 

Janomami cilts dzīvo Amazones lietusmežos. Tā ir radniecīga indiāņu cilšu grupa, kura dzīvo džungļos Brazīlijas ziemeļos. Šo cilti veido aptuveni 35 tūkstoši cilvēku, kuri dzīvo izkaisīti 250 ciematos starp Venecuēlu un Brazīliju.

 

Janomami dzīvo ciematos, pa 40-300 iedzīvotājiem ciematā. Katram ciematam ir viens vadonis - ciemata vecākais, kura pārziņā ir ciemata reliģiskie un politiskie jautājumi. Katram ciematam ir savs vadonis, kopīgā janomami cilts vadoņa nav.

 

Janomami ciltij raksturīga vardarbība gan attiecībā pret citām ciltīm, gan arī ciemata iedzīvotājiem vienam pret otru. Janomami cilts daudz ir cietusi arī no rietumnieku vardarbības, kas saistīta ar zelta un citu derīgo izrakteņu meklēšanu janomami cilts apdzīvotajās teritorijās.

 

Visi ciemata iedzīvotāji dzīvo kopīgā mājā šabono. Mājai ir ovāla forma, centrā atrodas iekšējais pagalms. Celtne tiek būvēta no dabas materiāliem, tādēļ tā laika gaitā bojājas lietusgāžu, vēju un dažādu kukaiņu ietekmē. Ik pa 4-6 gadiem cilts veido jaunas grupas un būvē jaunus šabono.

 

 

Līdztekus zemkopībai, janomami nodarbojas arī ar augļu vākšanu, medībām un zveju.

 

No koku mizām un saknēm sievietes pin guļamtīklus un grozus. Grozus izmanto ražas un ievākto augļu pārnēsāšanai.

 

Janomami kultūrā liela loma ir rituāliem. Visi svarīgie notikumi cilvēka dzīvē tiek pakļauti dažādiem rituāliem. Janomami šamaņi, pirms garu izsaukšanas rituālu veikšanas, lieto halucinogēnās sēnes.

 

 

 

Janomami uzskata, ka visa pasaule sastāv no vairākiem horizontāliem slāņiem, kuri izkārtoti viens virs otra. Pēc viņu domām, tie priekšmeti, kuri atrodas uz kāda slāņa malām, krīt uz zemākajiem slāņiem. Pirmais, visaugstākais slānis, esot tukšs, jo no tā visi priekšmeti nokrituši zemāk. Otrajā slānī dzīvo mirušo cilvēku gari, tur atrodas ciemati, kuros gari dzīvo, līdzās ciematiem atrodas arī dārzi (mirušo pasaule ir kopija dzīvo cilvēku pasaulei). Zem mirušo pasaules atrodas debesis, kuras ir ļoti tuvu zemei. Cilvēki dzīvo trešajā slānī. Ceturtajā slānī dzīvojot mirušo gari, kuri nokrituši no mirušo valstības. Tā kā ceturtajā slānī nekas neaug, tad šie gari esot kanibāli, viņi pārtiekot no cilvēku pasaules bērnu dvēselēm. Bērnu dvēseles sargā šamaņi, kuri cīnās ar gariem - kanibāliem.

 

 

Zinātniekiem ir dažādi viedokļi attiecībā uz šīm tautām, kuras dzīvo izolētībā. Vieni uzskata, ka viņiem vajadzētu izveidot kontaktus ar moderno pasauli, citi savukārt uzskata, ka šīm tautām tā arī jāpaliek izolācijā. Kā pamatojumu saviem uzskatiem tiek minēts fakts, ka, kontaktējot ar moderno pasauli, šīs tautas var saslimt ar dažādām slimībām, pret kurām viņiem nav imunitātes, kā arī varētu aizrauties ar alkoholu un tabaku. Kā negatīvu piemēru var minēt džaravas tautu, kura dzīvoja Andamanu salās. 1990. gadu beigās šī tauta sāka kontaktēties ar civilizēto pasauli, kā rezultātā lielākā daļā šī tautas pārstāvju gāja bojā no dažādām slimībām, narkotiku lietošanas.

 

Ja dabas vidē nenotiek būtiskas pārmaiņas un cilvēki var turpināt ierasto dzīves veidu, tad jaunu tradīciju ieviešana nav nepieciešama. Cilvēks necenšas izdomāt ko jaunu, ja esošie dzīves apstākļi viņu apmierina. Kā piemēru var minēt Ēģipti, kur gadu tūkstošiem saglabājušās zemkopības tradīcijas, kas balstītas uz Nīlas plūdiem.

 

Tā kā Ēģiptē zemkopība bija atkarīga no Nīlas plūdiem, tad kalendārā šie procesi tika labi atspoguļoti, pakārtojot zemkopību dabas norisēm. Senajā Ēģiptē gads tika sadalīts 3 sezonās, katru sezonu veidoja 4 mēneši.

  

 

Sezonu nosaukumi saistīti gan ar lauksaimniecības darbiem, gan ar Nīlas plūdiem (dīgšanas laiks saistīts ar ražas nobriešanu, bet sausuma laiks - ar ražas novākšanu). Katras sezonas mēneši tika numurēti (1. plūdu laika mēnesis, 2. plūdu laika mēnesis u.t.t.)., katrā mēnesī bija 30 dienas.

 

Tā kā ēģiptieši zināja, ka gadu veido 365 dienas, nevis 360 dienas (12 mēneši, katrā pa 30 dienām), tad atlikušās 5 dienas tika pievienotas pēdējam gada mēnesim. Šīs dienas dēvēja par dienām, kas atrodas virs gada. Katra no šīm dienām tika atzīmēta kā atbilstošā dieva dzimšanas diena - Ozīrisa (mirušo valstības valdnieks), Hora (debesu un Saules dievs), Seta (kara, iznīcības, nāves dievs), Izīdas (sievišķības dieviete, mātes aizstāve) un Neftīdas (aizkapa valstības dieviete) dzimšanas diena.

 

Sabiedrībās, kurās reliģijai ir liela nozīme, pārmaiņas kultūras jomā var mazināt aizliegumi, kuri balstās reliģiskās tradīcijās.

 

Kā piemēru var minēt islāma kultūru. "Atbilstoši Korānam valdīja uzskats, ka starp priekšmetu un tā attēlojumu ir maģiska saikne, turklāt cilvēks un visa dzīvā daba tika uzlūkota kā paša Allāha radošās izpausmes neatņemams sasniegums. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc mākslas darbos aizliedza atveidot dzīvas būtnes."1 Attiecīgi glezniecībā un tēlniecībā neattēloja cilvēkus, dzīvniekus. Aizliegums neattiecās uz augu attēlošanu. 

 

Tā pat aizliegums attēlot dzīvas būtnes neattiecās uz miniatūrmākslu, kas izpaudās rokrakstu grāmatu ilustrēšanā.

 

 

 

Dažkārt valsts nosaka, ka nepieciešams saglabāt etnosa tradīcijas. Tādējādi valsts iejaucas kultūras procesos, atbalstot dažādu kultūras ikonu saglabāšanu. Arī šāda situācija veicina kultūras stabilitāti.

 

Kā piemēru varētu minēt Japānu. Eiropieši Japānu vairāk iepazina 16. gadsimta vidū, kad to atklāja portugāļu jūrasbraucēji.  "Saprotot, ka pārlieku liela eiropiešu ietekme var būt arī neatgriezeniska un nekontrolējama, 17. gadsimtā Tokugavu dinastijas valdnieki veica pasākumus pilnīgai Japānas izolācijai (izraidīja eiropiešus, aizliedza ceļojumus uz ārzemēm), cenšoties saglabāt savas tautas nacionālo identitāti."2

 

Japānā mūsdienās lieliski sadzīvo modernie tehnikas un zinātnes sasniegumi ar senajām tradīcijām. Kā piemēru var minēt tīrības kultu, kas saistās ar sintoisma reliģiju - Japānas nacionālo reliģiju. Šīs reliģijas pamatprincips - dabas pielīdzināšana dievībai. "Sintoisma reliģija īpašu uzmanību pievērš tīrībai. Pirms došanās templī tā apmeklētāji skalo muti un mazgā rokas. Tādu pašu tīrību cilvēki mēdz ievērot arī savos mājokļos (tradīcija prasa, ieejot dzīvoklī, apavus atstāt aiz sliekšņa)."2

 

Savukārt budisma pamatprincipi par materiālās pasaules īslaicīgumu arī mūsdienās izpaužas koka irbulīšu lietošanā ēdot, bīdāmo sienu sjodzi izmantošanu arhitektūrā (daļa sjodzi elementu izgatavoti no papīra, kurus divas reizes gadā pārlīmē no jauna), ziedu kārtošanas mākslas ikebana izmantošanā, filozofisko dārzu veidošanā.

 

Ikebana - ziedu kārtošanas māksla. Radusies 15.gadsimtā, pirmsākumos šīm kompozīcijām bija reliģiska nozīme, jo tās izmantoja kā ziedojumus dieviem. Ikebana tiek uztverta kā mazs pasaules modelis, kurā apvienojas zeme, cilvēks un debesis. Ziedu kārtošanas pamatprincips - vienkāršība, minimālisms (tiek izmantots neliels skaits kompozīcijas elementu).

 

 

 

Filozofiskie dārzi simbolizē Visumu, apvieno sevī mūžīgo un pārejošo, akcentējot cilvēka un dabas vienotību. Galvenais elements šajos dārzos ir akmens, kas simbolizē mūžīgo, pastāvīgo. Dārzos stāda arī mūžzaļos kokus un krūmus. Pirmsākumos šie dārzi tika veidoti kā budistu tempļu dārzi, kuri paredzēti meditācijai. Izšķir 3 dārzu tipus - sausā ainava (dārzu veido smiltis, akmeņi, krūmi, koki), plakanais dārzs (šo dārzu veido smiltis un akmeņi, reizēm kompozīciju papildina arī sīkas šķembas, sūnas), tējas tipa dārzs (dārzs atradās tējas paviljona tuvumā, dārza kompozīciju veido koki, krūmāji, zālāji, sūnas, akmeņi; šī dārza kompozīciju dažkārt papildināja neliela ūdenskrātuve).

 

 

 

Konfūcisma tradīcijas (cieņa pret vecāko vai augstākstāvošo personu) izpaužas hierarhijas ievērošanā ģimenē, darba vietā, sabiedrībā vispār.