3. Kultūras difūzija

Fizikā par difūziju (tulkojumā no latīņu valodas vārda diffusio - izplatīšana, izplūšana, izkliedēšana, mijiedarbība) dēvē dažādu vielu atomu vai molekulu savstarpēju sajaukšanos.

Par kultūras difūziju sāka runāt 19.gadsimta beigās, kad vācu etnologs un sociālais antropologs Leo Frobeniuss (1873-1938) 1897/98. g. publicēja savu rakstu par kultūras sasniegumu pārceļošanu no vienas kultūras uz otru. Frobeniuss pētīja Āfrikas cilšu kultūras. Viņš bija pirmais zinātnieks, kurš savā darbā par Āfrikas kultūru izcelšanos izvirzīja kultūras loka teoriju.

 

Starpkulturālā difūzija var notikt dažādos veidos. Cilvēki migrējot nes sev līdzi arī savu kultūru. Kultūras elementi var tikt pārvesti ar citu kultūru viesu palīdzību, piemēram, to var paveikt tirgotāji, diplomāti, zinātnieki, vergi, kareivji, algotie mākslinieki.

 

Dažādu tehnoloģiju vai izgudrojumu difūzija notiek, piemēram, pārvilinot citu kultūru zinātniekus, izgudrotājus, piedāvājot viņiem lielu atalgojumu. Arī laulības starp divu dažādu kultūru pārstāvjiem veicina kultūras difūziju. Ar citu kultūru parādībām iespējams iepazīties arī, lasot grāmatas vai sarakstoties ar citu kultūru pārstāvjiem.

 

Kultūras pētnieki uzskata, ka kultūras difūzijai var būt vairāki veidi: tiešā kultūras difūzija (kultūras parādības cita no citas pārņem kaimiņu tautas; šāda veida difūzija visizplatītākā bija antīkajā pasaulē, kad nelielas cilvēku grupas, kas pārstāv dažādas kultūras, dzīvoja netālu viena no otras un varēja savstarpēji ietekmēties), netiešā difūzija (kultūras tradīcijas pārceļo ar vairāku tautu starpniecību; netiešā difūzija raksturīga mūsdienām, to veicina masu mediji un internets), piespiedu difūzija (kādai tautai tiek uzspiestas citas kultūras tradīcijas; kā piemēru var minēt Amerikas indiāņu cilšu kristianizāciju).

 

Kultūras difūzija ir spēcīgi ietekmējusi sabiedrības vēsturisko attīstību. Kā piemēru var minēt zemkopības tradīciju "pārceļošanu" no upju ielejām uz dažādām pasaules zemēm.

 

Ar kultūras difūziju tiek saistītas arī dažādas pasaules kultūru attīstības teorijas.

 

1. Heliocentriskais difuzionisms - šīs teorijas piekritēji uzskata, ka visas pasaules kultūru pamatā ir viena kultūra, tās radušās no vienas kultūras. Pirmie šīs teorijas piekritēji uzskatīja, ka cilvēces šūpulis atradies Dienvidamerikā, Bolīvijā, no kurienes civilizētie ļaudis izklīduši pa visu pasauli. Tā uzskatīja 17. gadsimta spāņu izcelsmes vēsturnieks Antonio de Leons Pinello (1589-1660), arī 19. gadsimtā argentīniešu paleontologs Florentīno Ameghino (1854-1911) uzskatīja, ka cilvēces pirmsākumi rodami Dienvidamerikā.

 

1911.gadā austrāliešu anatoms un arheologs Graftons Eliots Smits (1871-1937) nāca klajā ar apgalvojumu, ka Senā Ēģipte ir visa pirmsākums.

 

 

2. Kultūrgrupas difuzionisms - šīs teorijas piekritēji uzskata, ka visas pasaules kultūras pamatā ir viena neliela attīstītu kultūru grupa.

 

3. Evolucionārais difuzionisms - šīs teorijas piekritēji uzskata, ka visā pasaulē kultūru attīstības procesi notiek vienādi, cilvēki neatkarīgi cits no cita rada vienādas kultūras parādības, tādējādi kultūru pārņemšana ir tikai ilūzija.

 

Kultūru pārņemšanas procesi var notikt ar dažādu aktivitāti.

 

1. Asimilācija - visaktīvākais citas kultūras pārņemšanas process. Kāda tauta pilnībā pārņem citu tautu kultūras tradīcijas, ar laiku zaudējot savējās un izzūdot. Asimilācija var notikt brīvprātīgi vai piespiedu kārtā. Viena kultūra var brīvprātīgi pieņemt citas kultūras elementus, vai arī viena spēcīgāka, vecāka, bagātīgāka kultūra pakļauj sev mazāku kultūru. Šo terminu visbiežāk lieto attiecībā uz etnosiem, to pārstāvjiem, kuri ieceļo citā valstī un apmetas tur uz dzīvi. Citas kultūras elementu pārņemšana notiek, kontaktējoties ar atšķirīgas kultūras pārstāvjiem. Asimilācija nav tikai vienvirziena process. Mazākās kultūras iekļaušana lielākajā kultūrā paredz arī šīs lielākās kultūras bagātināšanos, veidojot vienu kopīgu kultūru.

 

2. Akulturācija - nedaudz zemāka citu kultūru pārņemšanas pakāpe. Tauta pārņem lielāko daļu citu tautu kultūru tradīcijas, tās pārveidojot atbilstoši saviem ieskatiem.  Kā piemēru var minēt Japānu un Turciju, kur 19. un 20. gadsimtā notika strauja Rietumeiropas tradīciju ieplūšana, bet, neskatoties uz to, šīs nācijas saglabāja tikai savai kultūrai raksturīgās iezīmes.

 

Par akulturācijas ietekmi uz kultūru sprieda jau senajā Mezopotāmijā, par ko liecina šumeru teksti, datēti ar 2370.gadu pirms mūsu ēras. Šie senie teksti, kas regulēja tirdzniecību un sadarbību ar ārzemju tirgotājiem, noteica arī principus, kas jāievēro, lai pasargātu savu kultūru no svešu kultūru ietekmes. Arī Platons (428.-348.g.p.m.ē.), sengrieķu filozofs, uzskatīja, ka valsts iedzīvotāji jāpasargā no svešu kultūru ietekmes - doties ceļojumos varētu tikai tie cilvēki, kuri sasnieguši 40 gadu vecumu, tirgotājiem ostu pilsētās būtu pēc iespējas vairāk jāsamazina kontaktu iespējas ar vietējiem iedzīvotājiem. Viņaprāt, akulturācija spētu veicināt sociālas nekārtības.

 

Mūsdienās terminu akulturācija pirmo reizi lietoja vācu etnologs V.Kirkenbergs 1910.gadā, runājot par Dienvidamerikas cilšu kultūru savstarpējo mijiedarbību. Līdz 20.gadsimta 50.gadiem akulturāciju apskatīja kā rietumu kultūras ietekmi uz citām kultūrām. Bet 50.-60.gados akulturāciju sāka pētīt kā citu kultūru savstarpējo mijiedarbību. Ja, piemēram, līdz šim akcentēja dominējošās kultūras ietekmi uz pakļauto kultūru, tad tagad sāka pētīt šo abu kultūru savstarpējo mijiedarbību, piemēram, afroamerikāņu mūzikas ietekmi uz mūsdienu rietumu mūzikas stilu izveidi.

 

3. Kultūru apmaiņa - zemākā kultūras tradīciju pārņemšanas pakāpe. Tauta aizgūst zināmas kultūras parādības no citas tautas, bet tas nekādi neietekmē šīs tautas dzīvesveidu.