1. Subkultūra

Subkultūra (no latīņu valodas sub - zem, cultura - kultūra) - termins socioloģijā, antropoloģijā un kulturoloģijā, ar kuru apzīmē daļu sabiedrības, kuri atšķiras no lielākās sabiedrības daļas ar savu uzvedību.

 

Subkultūras pārstāvji no pārējās sabiedrības var atšķirties ar savu atšķirīgo vērtību sistēmu, valodu, apģērbu.  

Ar vārdu subkultūra visbiežāk apzīmē sabiedrības pārstāvjus ar zemu kultūras un izglītības līmeni. "Šādai kultūras videi raksturīgs zems izglītības līmenis, žargona valoda, apreibinošo vielu (narkotiku, alkohola) kults, neformālas grupas (bandas), kuras vardarbīgi veido attiecības cita ar citu, naids pret turīgiem slāņiem."1 Pētot vēsturi, tika secināts, ka subkultūra vairāk raksturīga pilsētām. Laukos cilvēki piederēja pie vienas zemnieku kopienas, kas izslēdza iespēju veidoties citām grupām.

 

1950.gadā amerikāņu sociologs Deivids Rizmens (1909-2002), veicot pētījumus, secināja, ka subkultūra ir cilvēku grupa, kuri apzināti izvēlas vērtības un stilu, kuru izvēlas mazākā sabiedrības daļa. Britu sociologs Diks Hebdidžs (1951) papildināja šo atziņu, uzsverot, ka subkultūra saista cilvēkus ar līdzīgu gaumi, kuriem nav pieņemamas vispārpieņemtās normas un vērtības.

 

 

Savukārt franču sociologs Mišels Mafesoli (1944) subkultūras dēvēja par pilsētas ciltīm. Pilsētas ciltis ir cilvēku grupas, kuras dzīvo pilsētās un kuriem ir vienotas intereses. Šiem cilvēkiem ir kopīgs pasaules uzskats, ģērbšanās stils un kopīga uzvedības forma. Rakstnieks Ītans Voterss papildināja šo skaidrojumu - pilsētas ciltis ir cilvēki vecumā no 25 līdz 45 gadiem, kuri nav izveidojuši savu ģimeni, viņus vieno kopīgi uzskati, dzīvesveids.

Dažkārt subkultūru jauc ar kontrkultūru, kas radusies kā protests pret sabiedrībā valdošajām tradīcijām. 2007.gadā Kens Gelders ieteica nošķirt subkultūru no kontrkultūras, balstoties uz to, cik cieši šī sabiedrības daļa saistīta ar sabiedrībā pieņemtām normām. Gelders izvirzīja sešas pazīmes, pēc kurām var noteikt kādas sabiedrības grupas piederību subkultūrai: