3. E.Veidenbaums - dzeja

Vai karš būs ar vāciešiem krieviem,
To atļauju citiem es spriest,
Es ziedoju jautrības dieviem;
Nav bēdas, kas spētu man’ spiest.

 

No rīta līdz vakaram vēlam,
Kad nogrimis saules rats,
Es kalpoju Gambrinam cēlam,
Un dievībai līdzinos pats.
***

 

Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats,
Nes sāpes, nes priekus, kā kuram.
Man uzklausat biedri, man dievīga acs,
Man zinību vairāk kā buram.

 

Te pasaulē cilvēku milzīgais bars
Ar mūžīgām rūpēm vien kaujas,
Caur rūpēm tik retam mirdz laimības stars
Un kapā grimst cerības straujās.

 

Un izrādās galā, ka viss bijis nieks,
Ko cerību pilns tu reiz krājis,
Ka darbs, ko te strādājis – muļķīgs un lieks,
Viss beidzies un postā tak gājis.

 

Tad atdariet acis un skataties, rau!
Bez rimšanas, izkapti trītu,
Skrien nāve starp dzīvajiem; ķīlu tev nav,
Ka nemirsi šodien vai rītu.

 

Vēl diena ir gaiša, vēl ziedoņa laiks,
Lai iedzeram sen jau mums slāpes!
Un dzersim, līdz kapsētas dzīvoklis baigs
Mums aiztaupīs paģiru sāpes.
***

 

Ja gribi tikt pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citi sauc tās kauna lietas;
Par to nekas, kad nāk tik maize.

 

Pie bagātnieku lepniem galdiem
Tu pazemīgi klātu lieni
Un glaimošanas vārdiem saldiem,
Cik vien tik vari, katru cieni.

 

Bet, Dieva dēļ, ar zemākajiem
 Nekad lai kopā neredz tevi.
Min labāk kāju virsū vājiem,
Jo prātīgs gādā tik par sevi.

 

Tā drīz tu augstā vietā tiksi,
Tev’ slavēs, teiks par lielu garu;
Tu līdzbiedrus zem kājām liksi
Un katris bīsies tavu varu.
***

 

Nost reiz skumību metīšu tumšo,
Beigšu pēc nāves reiz ilgoties,
Iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei,
Gan tad nāks spēks, gan labāki ies.

 

Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars;
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars.

 

Īss gan izrādās dzīvības sprīdis,
Tuvu ir kopā – šūpulis, kaps;
Tomēr no svara ir katris brīdis,
Dzīve ir laba, kad mērķis ir labs.

 

Tādēļ projām skumību, bēdas!
Strādāšu, centīšos, vēl man ir laiks;
Labošu pagātnes riebīgās pēdas,
Laime nāks atpakaļ, priecīgs būs vaigs.
***

 

Kad niknas vētras dzīvei postu draud,
Kad skumjās dvēsele baiļojas un raud,
Kad laimes gaišie brīži zūd un irst,
Kad cerības kā rudens lapas birst,
Tad, cilvēks, iedomā, cik īsais sprīdis
Ir laiku mūžībā tavs dzīves brīdis.
Kā zemes plašums zvaigžņu lielos baros
Ir mazais puteklītis saules staros, -
Un, augstāk celts pār iznīcības niekiem,
Tavs gars būs brīvs no dzīves bēdām, priekiem.