2. E.Veidenbaums - dzeja

Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdza tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst. –
Kam veltīgi laimību kāro, tu sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts vājāks kur lūzt,
Un asins un sviedri ikdienas kur plūst.
***

 

Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus –
Mosties reiz brīvības cēlajais gars!

 

Tumšos varmākus zemē triec,
Svētos liekuļus, garīdzniekus,
Kuri melš krāpdami debesu niekus.
Ticības māņus pie malas liec.

 

Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdībā putina miljonu sviedrus!
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš!
***

 

Jauns gads atnācis, bet viss pa vecam
Iet savu gaitu tālāk, kā jau gājis.
Zem vergu sloga spaidīts, darba strādnieks
Nes savu grūto jūgu. Dieva nams
Stāv pilns ar lūdzējiem, kas mācītājam
Uz vārda tic, kad pasaules mantu vietā
Pēc nāves debesis viņš sola. Tiesās
Sēž bargi kungi, kas pēc bagātības
Spriež katram taisnību. Kas turīgāks
Par citiem ticis, tam bezkaunības
Un varmācības gars aug augumā.
***

 

Tumsa un migla
Pasauli sedz,
Mūžīgas rūpes
Dzīvē tik redz.

 

Velti ir strādāt,
Veltīgs ir darbs,
Galā tak zemē
Grauž tevi tārps.

 

Laimības sapņi –
Blēņas un nieks;
Nava virs zemes
Sagaidāms prieks.

 

Ciešanas, sāpes
Sirds tikai jūt,
Nolādēts liktens
Cilvēkam būt!
***

 

Vēl desmit, divdesmit gadu
Un lugai būs pienācis gals,
Vai slinkojis būtu, vai centies,
Reiz trūdēt sauc likteņa balss.

 

Un tomēr te dzīvē sapņots
Par mūžīgām lietām tiek:
Par laimi, par slavu, par godu,
Uz kapa grib laurus lai liek.

 

Bet lauri un gods un slava
Līdz iznīkst, kā beidzies tu pats.
Un tāļāk un atkal tāļāk
Rit šausmīgais mūžības rats.