2. Līdzskaņu un patskaņu atkārtojums

Nereti daiļliteratūrā, īpaši dzejā, autori izmanto valodas skaņas, lai piešķirtu tekstam gan īpašu skanīgumu, gan papildus atklātu kādas satura nianses.

 

Dzejā vai skaitāmpantos raksta teikumus, kuros (gandrīz) visi vārdi sākas ar vienu un to pašu burtu.

Ja teikumā ir daudz vienādu līdzskaņu, tad veidojas līdzskaņu atkārtojums. Līdzskaņi var atkārtoties gan vārda sākumā, gan vārda vidū, retāk vārda beigās. Vienā teikumā vai dzejoļa pantā var atkārtoties arī vairāki līdzskaņi.

 

Ja teikumā vai dzejoļa rindā vai pantā atkārtojas daudz vienādu vai līdzīgu patskaņu, tad to sauc par patskaņu atkārtojumu. 

Patskaņi var atkārtoties gan teikuma sākumā, gan teikuma vidū, gan teikuma beigās.

Garos un īsos patskaņus parasti skaita kā viena patskaņa atkārtojumu (ja vien autors speciāli neveido atkārtojumu tikai ar garajiem patskaņiem).

Par viena veida patskaņu atkārtojumu uzskata arī tad, ja atkārtojas gan platais, gan šaurais e un ē.

Ja teikumā atkārtojas gan divskanis o, gan patskanis o, tad arī to skaita kā vienas skaņas atkārtojumu.

Ir iespējams arī divskaņu atkārtojums:

Bieži vien šie paņēmieni tiek apvienoti kopā un veidoti tā saucamie mēles mežģi — pantiņi, kuru uzdevums ir palīdzēt skaidri izrunāt kādu noteiktu skaņu, trenējoties runāt ātri un precīzi.

Lai noteiktu, kuras skaņas atkārtojums ir teikumā, jāsaskaita biežāk atkārtotie patskaņi, divskaņi un līdzskaņi. Kā arī jāņem vērā, ka atkārtojums visbiežāk saistīts ar dzejoļa ritmu vai tajā izteikto saturu, tam nav nejaušības raksturs.

 

Skaņu atkārtojums var būt dažādu vārdšķiru vārdos.

Atkārto,ko tu zini par: