Vārds alfabēts ir darināts no grieķu valodas alfabēta pirmo divu burtu nosaukumiem alfa un beta.
Viduslaikos bija izplatīts īpašs latīņu alfabēta burtu tips – gotiskie burti jeb fraktūra. Šie burti bija izlocīti, ar smailiem, asiem stūriem. Gotiskais raksts sevišķi populārs bija Vācijā un Zviedrijā. Uz tā pamata 16. gadsimtā iespieddarbos veidojās arī latviešu rakstība, bet rokrakstos tika lietots parastais latīņu alfabēts jeb antīkva ar noapaļotiem burtiem.
Latīņu alfabētu ar papildinājumiem un grozījumiem lieto lielākā daļa Eiropas tautu. Latīņu alfabētu lieto apmēram 30% pasaules iedzīvotāju.
Latviešu valodas alfabēts
Tagadējais latviešu valodas alfabēts ir veidojies uz latīņu alfabēta pamata, to papildinot ar dažādām atšķirīgām zīmēm, kas norāda patskaņu garumu (garumzīme) - ā, ē, ī, ū, līdzskaņu mīkstumu - ķ, ģ, ļ, ņ un līdzskaņus šņāceņus - š, č, dž.
Latviešu valodas alfabēts ir veidojies vēsturiski. Līdz 1946. gadam latviešu alfabētā bija arī burti Ō ō, Ŗ ŗ, bet līdz 1957. gadam burtu savienojums Ch ch. Ārzemju latviešu rakstos tie ir joprojām.
Vārdi rodas no atsevišķām skaņām. Skaņas cilvēki dzird un izrunā.
Katrai skaņai ir sava zīme - burts. Burtus raksta, iespiež, lasa.
Latviešu rakstos parasti vienas skaņas apzīmēšanai ir viens burts.
Noteiktā secībā sakārtotus burtus sauc par alfabētu.
Svarīgi!
Latviešu valodas alfabētā ir 33 lielie un mazie burti:
Aa, Āā, Bb, Cc, Čč, Dd, Ee, Ēē, Ff, Gg, Ģģ, Hh, Ii, Īī, Jj, Kk, Ķķ, Ll, Ļļ, Mm, Nn, Ņņ, Oo, Pp, Rr, Ss, Šš, Tt, Uu, Ūū, Vv, Zz, Žž.
