Saziņa ir domu apmaiņa un jaunas informācijas ieguve.
Saziņas situācija ir konkrēta situācija vai noteikti apstākļi, kas rosina cilvēkus sazināties.
Saziņas situāciju raksturo saziņas:
- partneri;
- saturs;
- apstākļi;
- iekšējie nosacījumi.
Katrā saziņa ir vismaz 2 partneri: adresants un adresāts.
Adresants – persona, kura rada runu vai rakstu darbu, t.i., runā vai raksta; nosūtītājs.
Adresāts – persona, kurai runa vai rakstu darbs adresēts; saņēmējs.
Verbāla un neverbāla saziņa
|
Verbālā saziņa (ar vārdiem)
|
Neverbālā saziņa (bez vārdiem)
|
|
mutvārdu; rakstveida
|
žesti; stāja; mīmika; signāli.
|
Žests – izteiksmīga kustība (parasti ar rokām).
Mīmika – sejas muskuļu kustības (dabiskas vai spēlētas), kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus.
Stāja – dabisks, parasti vertikāls, ķermeņa stāvoklis balstā uz kājām; noteikts ķermeņa stāvoklis, kas saistīts ar kādas darbības veikšanu.
Verbālā mutvārdu saziņa
Runas var būt dažādas, jo dažādi ir to mērķi un dažādi ir klausītāji.
Verbālā rakstveida saziņa
Rakstveida saziņas veidi ir dažādi – tie atkarīgi no saziņas mērķa, adresāta un adresanta.
Lietišķo rakstu veidi:
- skolēnu saraksts;
- iesniegums;
- paskaidrojums;
- instrukcija;
- sludinājums;
- vēstule;
- intervija;
- anotācija;
- scenārijs
- e-pasta vēstule.
Arī jebkura privāta saziņa, izmantojot telefonu vai sociālos tīklus, ir rakstveida, ja tajā tiek izmantota valoda.
Neverbālā saziņa
Lai pateiktu otram, ka ir skumji vai priecīgi, ne vienmēr ir nepieciešami vārdi. Emocijas, arī informāciju varam nodot ar žestu vai mīmikas palīdzību.
Žestus ikdienā lieto ne tikai cilvēki ar dzirdes vai runas traucējumiem. Jebkurš cilvēks katru dienu izmanto žestus atbilstoši saziņas situācijai.
Piemērs:
Tu vaicā mammai atļauju doties uz kino, bet viņa tikai piekrītoši pamāj ar galvu.
Tu nāc no skolas sakumpis, smagi velkot kājas, vecākiem ir skaidrs, ka diena nav bijusi tik laba, kā cerēts. Šīs ir neverbālās saziņas situācijas.
Tu draugam stundas laikā piemiedz ar aci, tad arī tā ir neverbālā saziņa, kuras mērķis un temats ir zināms vien jums diviem.
Pēdējā laikā populārs neverbālās saziņas veids ir emocijzīmes.
Emocijzīme – rakstzīme, rakstzīmju grupējums vai stilizēts grafisks attēls, ko izmanto displeja ekrānā emociju izpausmei elektroniskās saziņas procesā.
Piemērs:
Emocijzīmes interneta rakstiskajā saziņā:
Pieaugot vēlmei aizvien vairāk lietot šīs zīmes, tiek izstrādātas vairāku veidu, tematu un pielietojumu emocijzīmes un simboli. Tiek veidotas pat emocijzīmju vārdnīcas, zīmes tiek dalītas dažādās kategorijās (smaidiņi un emocijas, cilvēki un ķermenis, dzīvnieki un daba, ēdieni un dzērieni, aktivitātes, objekti, simboli, karogi).
Īpašs saziņas līdzeklis ir signāli.
Signāls – darbība, norise, notikums, informācija, kas ierosina vai veicina kādu citu darbību, norisi u. tml.
Ir signāli, kuru nozīme zināma visiem, ir tādi, kuri tiek lietoti noteiktās saziņas situācijās.
Piemērs:
Ja policijas mašīna brauc ar ieslēgtu skaņas un gaismas signālu, tad pārējie satiksmes dalībnieki zina, ka steidzami jādod ceļš.
Kuģis, tuvojoties ostai, mēdz dot īpašus skaņu signālus, kas informē un brīdina ostas darbiniekus.
Dzelzceļa darbinieks brīdina par tuvojošos vilcienu situācijā, kad izslēgti gaismas signāli pie pārbrauktuves.
Pie neverbālās saziņas veidiem pieder dažādas zīmes: norādes, aizliegumi, brīdinājumi, servisa pakalpjumi u.c.
Piemērs:
Saziņas kultūra
Runātājs – tas, kurš izsakās, runā, stāsta, aizstāv savu viedokli.
Klausītājs – ir tas, kurš klausās, uzklausa otra domas vai viedokli.
Klausītājs – ir tas, kurš klausās, uzklausa otra domas vai viedokli.
Saziņa var būt pozitīva un negatīva.
Ja saziņa ir pozitīva, tad saziņas partneri ir labvēlīgi noskaņoti, gatavi viens otru uzklausīt, saprast, palīdzēt.
Negatīva saziņa izpaužas tad, ja saziņas partneri jūt nepatiku viens pret otru, cenšas izvairīties no saziņas. Negatīvu saziņu raksturo saziņas partneru vienaldzība, kāda pārākums, novēršanās, ignorēšana, ironizēšana vai pārmetumi.
Svarīgi!
Lai veidotos pozitīva saziņa, saziņas partneriem jācenšas ievērot runātāja un klausītāja kultūra.
Runātāja kultūra
- Paud savu domu precīzi, skaidri, saprotami!
- Ievēro neverbālās uzvedības normas: atbilstīgus žestus, pozu, labvēlīgu mīmiku!
- Pārliecini adresātu ar faktiem!
- Ja sākas diskusija, cieni partnera viedokli, neuzspied tikai savējo!
- Neuzspied savu viedokli!
- Izmanto vārdus, kuru nozīmi pats saproti!
- Runā atbilstīgi valodas kultūras normām!
Klausītāja kultūra
- Izsaki, paud savu attieksmi!
- Uzdod jautājumus!
- Esi ieinteresēts!
- Klausies runātājā!
- Novērtē teikto!
- Saglabā uzmanību visu laiku! Nedari neko, kas novērstu un sadalītu uzmanību!
- Nepārtrauc runātāju ar piezīmēm un jautājumiem!
Runātājs pārdomā, kādi žesti un mīmika atbilst tematam, lai tie neradītu pārpratumus. Svarīgi paust savu domu precīzi, skaidri, saprotami, nelietot liekus vārdus, savu domu pierādīt ar faktiem, cienīt citu viedokli, neuzskatīt, ka paša viedoklis ir vispareizākais. Pirms runas noskaidro visu vārdu nozīmi, nelieto tos vārdus, kuru nozīmi pats nesaprot. Runas laikā jāseko, lai runā neiespraucas parazītvārdi vai nevajadzīgas pauzes.
Klausītājs savukārt vispirms noklausās runātāju un tikai tad izsaka savu attieksmi, uzdod jautājumus, novērtē teikto. Pieklājīgs klausītājs saglabā uzmanību visu laiku, nedara neko, kas novērstu uzmanību: nepastaigājas pa telpu, nerunā pa tālruni un nepārtrauc runātāju ar piezīmēm un jautājumiem.
Valodas kultūru raksturo prasme izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus dažādos saziņas apstākļos.
Par valodas kultūru liecina kopta valoda:
- literārās valodas normu ievērošana;
- prasme literārās valodas normas izmantot mutvārdos un rakstos;
- prasme izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus;
- valodas līdzekļu visatbilstošākais un visefektīvākais lietojums noteiktā runas situācijā.
Atsauce:
Avots: tezaurs.lv
