Saziņa ir informācijas apmaiņa.
Saziņas veidi
Par saziņu runājot, jāņem vērā:
- saziņas apstākļus;
- saziņas formu;
- saziņas līdzekļus.
Gan saziņas apstākļi, gan saziņas forma, gan izmantotie līdzekļi var būt ļoti dažādi.
Svarīgi ir izvēlēties atbilstošus saziņas līdzekļus.
Ir vairāki saziņas veidi atkarībā no saziņas mērķa.
Pēc saziņas apstākļiem tiek izšķirta:
- verbāla (ar vārdiem) — verbāla iedalās mutvārdu un rakstveida,
- neverbāla (bez vārdiem) — žesti, stāja, mīmika, signāli.
Pēc saziņas formas tiek izšķirta:
- rakstveida saziņa;
- mutvārdu saziņa.
Rakstveida saziņa mūsdienās lielākoties būs verbālā, taču ir jomas, kurās informācija tiek darīta zināma, izmantojot nosacītas zīmes, simbolus, apzīmējumus, saīsinājumus, piemēram, ceļa zīmes, dažādas shēmas u. tml.
vai 
Mutvārdu saziņai ir dažādas formas:
- monologs – vienas personas runa;
- dialogs – divu personu runa;
- diskusija – kāda jautājuma publiska apspriešana, kurā piedalās vairākas personas;
- debates – vairāku personu domu apmaiņa par kādu pretrunīgu jautājumu;
- disputs – publisks strīds par kādai cilvēku grupai svarīgu jautājumu.
Pēc saziņas līdzekļiem tiek izšķirta:
- privātā jeb neformāla saziņa;
- oficiālā jeb formālā saziņa.
Neformālā saziņa ir tāda saziņa, kas pieder atsevišķam cilvēkam, nevis sabiedrībai vai valstij. Tā var būt gan mutvārdos, piemēram, draugu saruna, gan rakstveidā, piemēram, telefona īsziņa mammai.
Arī formālā saziņa var būt gan mutvārdos, piemēram, skolas direktora uzruna 1. septembrī, gan rakstveidā, piemēram, iesniegums uzņemšanai kādā pulciņā.
Katram saziņas veidam tiek lietots savs valodas stils. To pavisam ir 5:
- zinātniskais,
- populārzinātniskais;
- lietišķo rakstu;
- publicistikas;
- sarunvalodas;
- daiļliteratūras.
Tā kā šajā tematā vairāk apskatīsim formālo un neformālo saziņu, tad izmantojamie valodas stili varētu būt sarunvalodas un lietišķo rakstu.
Neformālajā saziņā izmanto sarunvalodas stilu.
Svarīgi!
Sarunvalodas stilu lieto ikdienas sazināšanās vajadzībām, arī neoficiālās vēstulēs, dienasgrāmatās, daiļliteratūrā un publicistikā. Tas dalās literārajā sarunvalodā un vienkāršrunā (viens no neitrālās valodas paveidiem).
To parasti lieto ikdienas saziņā:
-
mutvārdos: ģimenē, darbā, veikalā, skolā u.c.
-
rakstveidā: neoficiālās vēstulēs, dienasgrāmatās, īsziņās u.c.; arī daiļliteratūrā un publicistikā (kā īpašu stilistisku izteiksmes līdzekli).
Sarunvalodas stila galvenās pazīmes:
- visbiežāk tas ir dialogs;
- brīvas teikumu konstrukcijas;
- leksika – visiem zināmi vārdi, slengs, pamazināmie vārdi ar dažādu emocionālo nokrāsu;
- vienkāršas teikumu konstrukcijas, dažādi teikumi pēc runātāja izteikuma mērķa, raksturīgi aprāvumi, izlaidumi, ko aizvieto ar žestiem, mīmiku, balss intonāciju;
- raksturīgi izsaukumi, uzruna, atkārtojumi;
- vienkāršrunā sastopami vārdi – parazīti (aber, bet, galu galā, nu, saprotiet, redziet, vot, zini, čalis, džeks, čoms, latene)
- daudz darbības un izsauksmes vārdu, reizēm humoristiska noskaņa, bieži dialoga forma, īsi teikumi ar izlaistiem vārdiem, kas noprotami no konteksta un kurus saprast palīdz žesti un mīmika.
Literāro sarunvalodu nedrīkst sajaukt ar neliterāro vienkāršrunu.
Sarunvalodas stilam nav raksturīgs vecvārdu, jaunvārdu un svešvārdu lietojums, jo tiek izvēlēti tie vārdi, kas ir saprotami ikvienam.
Bieži tiek izmantoti vārdi, kas pauž attieksmi — vārdi ar mīlinājuma, pamazinājuma un nievājuma nozīmēm.
Formālajā saziņā izmanto lietišķo rakstu stilu.
Svarīgi!
Lietišķo rakstu valodas stils ir oficiālo dokumentu stils iestāžu, kā arī fizisko personu oficiālajos darījumos (CV, iesniegums, pieteikums, paskaidrojums, līgums, darījumu vēstule, lēmums, pilnvara, ielūgums, sludinājums u.c.)
Lietišķo rakstu valodas stila raksturīgākās pazīmes:
- emocionāli neitrāli izteiksmes līdzekļi, piemēram, vārdi bez stilistiskas vai emocionāla nokrāsas; dokumentalitāte;
lietišķums; - daudz terminu;
- daudz īpašvārdu;
- daudz faktu, skaitļu;
- vienkārši teikumi, salikti saikļa teikumi.
