Stilistika – valodniecības nozare, kas pēta valodas stilus.
Stilistikas galvenie uzdevumi ir:
- noteikt, kas valodā ir neitrāls, kas – stilistiski atšķirīgs, īpašs,
- pētīt valodas stilus (valodas paveidus),
- pētīt valodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus,
- pētīt individuālo stilu,
- pētīt rakstu valodas normu funkcionālos variantus,
- rūpēties par valodas kultūru.
Stilistika pēta arī stilistiskos izteiksmes līdzekļus. Tos var klasificēt fonētiskos, morfoloģiskos, leksiskos, sintaktiskos.
Stilistiskas figūras – vārdi, vārdu savienojumi vai izteicieni, kas lietoti tēlainības un izteiksmības veidošanai.
Pie stilistiskajām figūrām tiek pieskaitīta anafora, epifora, asonanse, aliterācija, gredzens, ķēde, daudzkāršojums jeb divkāršojums, blīvējums, inversija, retoriskais jautājums, retoriskā uzruna, retoriskais izsauciens, kāpinājums u. c. Taču dažkārt kāda no tikko nosauktajām stilistiskajām figūrām var tikt uzskatīta par tropu.
Tropi (mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi) – vārdi, vārdu savienojumi vai izteicieni, kas lietoti ne to tiešajā, bet pārnestajā nozīmē.
Parasti pie tropiem tiek pieskaitīta metafora, metonīmija, sinekdoha, salīdzinājums, paralēlisms, simbols, alegorija, personifikācija, arī ironija, sarkasms, humors, satīra, perifrāze, paradokss un hiperbola. Tekstā, kurā izmantoti tropi, vārdi vai teikumi jāuztver ne tiešajā nozīmē, bet gan tādā, kas uzminama.
Pēc valodas stilu funkcijas izšķir šādus valodas stilus:
- zinātniskās valodas stils;
- lietišķo rakstu valodas stils;
- publicistikas valodas stils;
- sarunvalodas stils;
- daiļliteratūras valodas stils.
Valodas stilu kontekstā nozīmīga loma mūsdienās tiek veltīta sava individuālā valodas stila mērķtiecīgai pilnveidei (īpaši tādās jomās kā žurnālistika, politika, sabiedriskās attiecības u. c.) un pētīšanai. Individuālais stilu dēvē par idiolektu.
Idiolekts – individuālais kādas valodas paveids, atsevišķa indivīda valoda; atsevišķa indivīda valodas sociālo, profesionālo, teritoriālo u. c. īpatnību kopums.
Idiolekts raksturīgs vienam cilvēkam, kurš no valodas sistēmas bagātības savā runā izmanto to, kas viņam liekas visnepieciešamākais, visprecīzākais, visskanīgākais. Individuālo valodas stilu nosaka teksta komunikatīvais nolūks un adresāts. Tāpēc autors izvēlas atbilstošu leksiku, teikumu veidojumu, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Savu individuālo stilu nepieciešams izkopt apzināti un mērķtiecīgi.
Publicistikas stils
Izmantošanas joma: plašsaziņas līdzekļi.
Adresāts: plaši sabiedrības slāņi.
Forma: mutvārdu, rakstveida.
Pazīmes: aktualitāte; mērķtiecība; fakti; citāti; mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi; leksikas īpatnības – terminoloģija, profesionālismi, daudz īpašvārdu, abreviatūras, frazeoloģismi;
dažādas uzbūves teikumi.
Publicistikas stila tekstiem var piemist gan zinātniskā stila, gan daiļliteratūras valodas un sarunvalodas stila elementi.
Diemžēl tieši publicistikas stila tekstos bieži sastopamas stila kļūdas.
Valodas normu neievērošana aktualizējusies pēdējā gadu desmitā, šai tendencei varētu būt dažādi iemesli:
- zināšanu un prasmju trūkums konkrētiem tekstu/raidījumu autoriem un vadītājiem;
- korektoru/literāro redaktoru/valodas konsultantu trūkums plašsaziņas līdzekļos;
- nepieciešamība pēc ātras informācijas paziņošanas, kas neļauj materiālam nonākt pie valodas speciālistiem labošanai;
- koncentrēšanās uz mērķi, aizmirstot par līdzekļiem.
Vēlies skaidrojošus video 9. klases latviešu valodas tēmām?