Sociālie mediji ir daļa no komunikācijas jomas. Tie attiecas gan uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, gan uz saziņu kā sociālu procesu.
Lai labāk apgūtu tematu, nepieciešams izprast lietoto jēdzienu nozīmi:
| Jēdziens | Skaidrojums |
| Medijs |
1. Plašsaziņas līdzeklis (televīzija, radio, prese).
2. Vide informācijas saglabāšanai, pārraidei u.tml.; informācijas izpausmes veids (attēls, skaņa, video).
|
| Medijpratība | Plaša spektra starpdisciplināru zināšanu, prasmju un kompetenču kopums, kas nepieciešams, lai kritiski izvērtētu un radītu mediju saturu analogā un digitālā vidē. |
| Viedoklis | Uzskats, izpratne (par ko), arī attieksme (pret ko). |
| Fakts | Fiksēta informācija par kādu pazīmi, parādību, notikumu u.c. |
| Vārda brīvība | Paredz tiesības brīvi izteikties, saņemt un izplatīt informāciju. Tiesības uz vārda brīvību ietver arī preses brīvību. |
| Dezinformācija | Nepatiesa informācija, izveidota un izplatīta ar mērķi kaitēt kādam cilvēkam, organizācijai, sabiedrības grupai vai pat valstij. |
| Propaganda |
Vienvirziena pārliecinoša komunikācija, kurā patiesā informācija tiek apzināti ignorēta, sagrozīta vai arī tai ir pakārtota loma.
Uzskatu, ideju, zināšanu sistemātiska izplatīšana, izskaidrošana un pamatošana nolūkā ar pārliecināšanu iegūt piekritēju s.Propagandas mērķis ir mudināt lielas cilvēku masas domāt vienādi.
|
| Hahaganda | Propaganda, kas maskēta kā humors, izsmiekls, sarkasms un tiek izmantota kā nomelnošanas un noniecināšanas līdzeklis. Spēcīgs un efektīvs dezinformācijas instruments. |
| Viltus ziņa | Izdomāta, nepatiesa informācija, kurai nav saistības ar realitāti. |
Galvenie sociālo mediju paveidi ir šādi:
- blogi – tīmekļa žurnāli vai interneta dienasgrāmatas. Blogu saturu veido viens vai vairāki autori. Tie var būt veltīti vai nu kādai konkrētai tēmai, vai arī tajos var vēstīt par visu, kas autorus interesē. Parasti šādu mediju saturs ir žanriski vienots (piemēram, personiskie novērojumi un aktivitātes; ziņas; viedokļraksti; mākslinieciska pašizteiksme un citi). Vairumā gadījumu lasītājiem ir iespējams pie bloga ierakstiem atstāt savas atsauksmes;
- forumi – diskusiju vietnes, kurās autori var publicēt savus ierakstus vai rakstīt atbildes uz citu lietotāju ierakstiem. Forumu satura struktūra ir hierarhiska: tie parasti veltīti kādai tēmai vai satura žanram. Tēmas tālāk tiek iedalītas apakšforumos, kuros lietotāji publicē savus ierakstus teksta, vizuālā vai citā formātā atbilstoši saturiskajai piederībai;
- vikivietnes – tīmekļa vietnes, kurās lietotājiem ir iespējams ne tikai pievienot, bet arī rediģēt jau esošo saturu. Vikivietnes atvieglo kolektīvu informācijas vākšanu, izvērtēšanu un papildināšanu neatkarīgi no dalībnieku fiziskās atrašanās vietas;
- attēlu, video un audio satura koplietošanas vietnes – tiešsaistes pakalpojumi, kuros lietotājiem iespējams ievietot sevis radītu vai no citiem avotiem iegūtu saturu. Saturs tiek padarīts pieejams citiem interesentiem, kas to var skatīties un vērtēt pašā vietnē, bet bieži vien interesentiem iespējams šo saturu ieguldīt citos tīmekļa resursos, tādējādi piedaloties tā izplatīšanā tālāk. Vieni no visplašāk lietotajiem šādiem pakalpojumiem ir YouTube, Flickr un Soundcloud;
- virtuālās pasaules – datorsimulētas vides, kurās lietotāji var izveidot sevi reprezentējošus tēlus (avatārus), kas mijiedarbojas ar citu lietotāju tēliem. Šādas virtuālās pasaules var būt veidotas gan kā vairāklietotāju datorspēles, gan arī kā sociālās mijiedarbības telpas, kurās cilvēki sazinās atbilstoši sevis pieņemtajām lomām. Viena no populārākajām šādām pasaulēm ir Second Life.
- sociālo grāmatzīmju vietnes – lietotājiem ļauj pievienot un aprakstīt saites uz interesējošajiem tīmekļa resursiem. Apkopojot un tematiski sakārtojot šādus resursus, tos vēlāk var ērti atrast. Sociālo grāmatzīmju pakalpojumu nozīmīga iespēja ir raksturvārdu (tagu) pievienošana. Raksturvārdi palīdz klasificēt gan katra atsevišķā lietotāja apkopotās saites uz tiešsaistes resursiem, gan arī veido un papildina citiem lietotājiem pieejamo, uz vietnē izmantotajiem raksturvārdiem balstīto satura klasifikācijas sistēmu (folksonomiju). Sociālo grāmatzīmju vietne ir, piemēram, Del.icio.us;
- kolektīvās recenzēšanas vietnes – pakalpojumi, kuros lietotāji raksta atsauksmes un atstāj vērtējumus par dažādiem ražojumiem, pakalpojumiem, uzņēmumiem un citiem. Citi lietotāji, apsverot pirkumu izvēles, var iepazīties ar vietnē jau atstātajiem vērtējumiem. Kolektīvās recenzēšanas vietnes ir, piemēram, Yelp, Goodreads;
- pūļpakalpojumu (crowdsourcing) vietnes ‒ vietnes, kas iesaista cilvēkus kopēja mērķa sasniegšanai. Indivīdi var sniegt pakalpojumus, savā rīcībā esošu informāciju vai cita veida pienesumu. Piemēram, cilvēki var ziņot par dabas katastrofām vai cita veida krīzēm, satiksmes sastrēgumiem un citām tēmām. Šī informācija tiek centralizēti apstrādāta, lai parādītu kopējo ainu. Pūļpakalpojumu vietnes ir, piemēram, Waze un Ushahidi. Šo pakalpojumu apakštips ir pūļfinansējuma platformas (piemēram, Kickstarter, Indiegogo), kurās dažādu ideju vai iniciatīvu autori aicina citus cilvēkus ziedot naudu savu iniciatīvu īstenošanai;
- sociālās ziņu un informācijas vietnes – vietnes, kas ļauj lietotājiem publicēt un novērtēt saites uz citiem tiešsaistes resursiem, kā arī balsot par jau publicētām saitēm. Publicētās informācijas kolektīvais vērtējums darbojas kā filtra sistēma, kas atlasa to, ko paši lietotāji uzskata par vērtīgāko un svarīgāko un ar ko būtu vērts iepazīties arī citiem. Sociālās ziņu un informācijas vietnes ir, piemēram, Reddit, Slashdot.
- sociālo tīklu vietnes – vietnes, kas iekļauj dažādas citu sociālo mediju funkcijas, vienlaikus uzsverot starppersonu savienojumu veidošanu un uzturēšanu. Tās var būt gan vispārīga lietojuma pakalpojumi, kas orientēti uz lietotāju jau esošo sociālo tīklu veidošanu un paplašināšanu (Facebook), gan arī iespēja apvienot lietotājus, kurus saista noteiktas aktivitātes, intereses (ceļošana, mūzika, amatniecība u. c.) vai identitātes (etniskā, rases, valodas vai cita veida piederība).
Atsauce:
Pēc tezaurs.lv;
Alnis Stakle. Medijpratība., Jānis Buholcs. Sociālie mediji., Artūrs Kučs. Tiesības uz vārda brīvību. – enciklopedija.lv