Par dzīvu valodu sauc tādu valodu, kuru pašlaik lieto kādā stabilā, organizētā sabiedrībā.
Par mirušu valodu sauc tādu valodu, kuru tagad vairs neviena tauta ikdienas dzīvē nelieto.
Dažās mirušajās valodās ir saglabājusies bagāta literatūra, piemēram, sanskrita, sengrieķu un latīņu valodās. No citām ir palikuši tikai nedaudzi rakstu pieminekļi, piemēram, no senprūšu, gotu, umbru, osku, etrusku un citām valodām. Dažas mirušās valodas atdevušas daļu sava vārdu krājuma tagadējām dzīvajām valodām. Tā, piemēram, apmēram trešdaļa vārdu ģermāņu valodās ir nākusi no kādas nezināmas, izmirušas neindoeiropiešu valodas. No daudzām mirušajām valodām nav palikušas nekādas pēdas. Piemēram, par seno maķedoniešu, pelasgu un daudzām citām mirušām valodām mums nekas tuvāk nav zināms.
Var runāt arī mirušajās valodās. Tā ir šo valodu mākslīga lietošana. Tā, piemēram, latīņu valodu lieto medicīnā, farmakoloģijā, botānikā, zooloģijā, kā arī katoļu baznīcā.
Mirušās valodas var kļūt par dzīvām valodām, tiklīdz rodas kāda pastāvīga teritoriāli un ekonomiski apvienota sabiedrība, kas to lieto savā ikdienas dzīvē. Tā, piemēram, mirusī senebreju valoda mūsdienu Izraēlā dzīvojošiem 2 miljoniem ebreju ir kļuvusi par dzīvu valodu, kuru māca skolās, kurā iznāk grāmatas un laikraksti un kura, lietota ikdienas dzīvē, runātāju mutē mainās un attīstās.