Pasaulē ir ap 3000 dažādu valodu. Daudzu valodu pastāvēšana apgrūtina starptautiskus sakarus, un svešvalodu apgūšanai tiek zaudēts ļoti daudz laika. Bet cieša sadarbība pasaules tautu starpā ir vajadzīga un ar katru dienu kļūst nepieciešamāka. Ļoti svarīgs ir jautājums par starptautisku valodu.
Valodnieki ne vienreiz vien ir apmainījušies domām par starptautiskās valodas jautājumiem. Jautājumu par starptautiskajām valodām apsprieda 2. starptautiskajā valodnieku kongresā Ženēvā 1931. gadā (referēja O. Jespersens) un 6. starptautiskajā valodnieku kongresā Parīzē 1948. gadā (referēja A. Martinē).
Mākslīgas starptautiskās valodas ideju aizstāv valodnieki S. Ballī, M. Bartoli, J. Boduēns de Kurtenē, A. Debrunners, V. Georgijevs, O. Jespersens, A. Martinē, A. Meijē, Maksis Millers, E. Sepīrs, F. Sosīrs, H. Suharts, K. rllenbeks, Ž. Vandrijess u. c.
Lielais krievu un poļu valodnieks J. Boduēns de Kurtenē saka: «Nav nekāda iemesla uzskatīt mākslīgas palīgvalodas ideju par nerealizējamu. Ne cilvēks ir valodas dēļ, bet valoda ir cilvēka dēļ.» Vēl skaidrāk izsakās Oksfordas valodnieks Maksis Millers: «Es apgalvoju, ka mākslīga valoda var būt daudz pilnīgāka, vienkāršāka un pieejamāka par dabiskajām valodām.
Kas ir dabiska valoda un kas mākslīga? Patiesībā dabiskas ir tikai dzīvnieku izdotās skaņas – suņu riešana, kaķu ņaudēšana, zvirbuļu čiepstēšana utt. Visas cilvēku valodas (kā «dabiskās», tā mākslīgās) īstenībā ir mākslīgas – veselu tautu vai atsevišķu personu veidotas un apzinīgi iemācamas. Atšķirība tomēr ir, un tā ir šāda:
«Dabiska» valoda ir valoda, kas vēsturiski izcēlusies ciltī vai tautā, dzīvo un attīstās pēc saviem iekšējiem attīstības likumiem.
Mākslīga valoda ir atsevišķas personas vai personu grupas izdomāta valoda, kas tiek apzinīgi regulēta savā attīstībā.
Visas valodas ir vairāk vai mazāk mākslīgas. Atcerēsimies, cik daudz mākslīguma elementu ir literārajās valodās ar to normām. Pretēji uzskati par it kā radikālu atšķirību starp «dabiskajām» un mākslīgajām valodām dibinas uz Augusta Šleihera maldīgā naturālistiskā uzskata, it kā dabiskās valodas esot dzīvs organisms. Pielīdzināt valodu dzīvam organismam ir liela kļūda, jo valoda ir sabiedriska parādība, kas attīstas līdz ar sabiedrību.
Pirmie mākslīgās valodas ideju izvirzīja 17. gadsimta filozofi – Dekarts (1596-1650) Francijā un sevišķi Leibnics (1646-1716) Vācijā. Nākamo triju gadsimtu laikā ir izgudrots vairāk nekā 600 mākslīgu valodu.
No visām mākslīgajām valodām tikai viena valoda – esperanto ir ieguvusi plašu piekrišanu un izplatību visā pasaulē. Varšavas ārsts Ludvigs Zāmenhofs (1859-1917) pēc ilgākas dažādu pasaules valodu pētīšanas 1887. gadā nāca klajā ar mākslīgas starptautiskas valodas mācību grāmatu: Autors parakstījās ar pseidonīmu «Esperanto» (Cerētājs), jo viņš cerēja, ka viņa valoda ar laiku gūs vispārēju piekrišanu. Šis pseidonīms tad arī kļuva par jaunās valodas nosaukumu.
Esperanto valoda ir vienkārša, viegli iemācāma, ērta lietošanai, daiļskanīga, bagāta un viegli kuplināma.
Nav pareizi teikt, ka esperanto ir viena cilvēka izgudrota valoda. Zāmenhofs šo valodu izstrādājis, balstoties uz Eiropas svarīgāko valodu internacionālajiem vārdiem un gramatiskās struktūras pamatelementiem.
Esperanto valodas vārdu krājuma pamatā ir galveno Eiropas valodu – romāņu, ģermāņu un slāvu valodu starptautiskie vārdi, piemēram: abstrakt-, absurd-, aeroplan-, agronom-, atom-, estrad-, fundament-, lokomotiv-, material-, moment-, objekt-, person-, teatr-, telefon-, felegraf- utt. Vārdu krājums esperanto vārdnīcās aizvien aug.
Kultūras attīstība līdz šim ir risinājusies tā, ka līdz ar latīņu burtiem Eiropas galvenās valodas ir kļuvušas tuvas un pazīstamas visā pasaulē, arī austrumos. Tāpēc mākslīgā starptautiskā valodā arī turpmāk būs jāizraugas elementi no internacionālajiem vāsdiem galvenajās Eiropas valodās.
Esperanto valodas vārdu krājums ir racionalizēts, tāpēc tas ir ātri apgūstams un viegli palielināms.
Piemēram, priedēklis mal- norāda pretstatu: varma 'silts', malvarma ‘auksts’; juna ‘(gados) jauns’ - maljuna ‘(gados) vecs’ utt. Piedēklis -in- apzīmē sieviešu dzimti, piedēklis -id- bērnu, pēcteci, tāpēc kok-o ‘gailis’, kok-in-o ‘vista’, kok-id-o "cālis’; bov-o ‘vērsis, bullis’, bov-in-o ‘govs’, bov-id-o ‘teļš’ utt. Piedēklis -ar- apzīmē kopumu, tāpēc hom-o ‘cilvēks’, hom-ar-o ‘cilvēce’; arbo ‘koks’, arb-ar-o ‘mežs’ utt. Piedēklis -ist- apzīmē kāda aroda piekopēju, tāpēc sport-o ‘sports’, sport-ist-o ‘sportists’; pan-o ‘maize’, pan-ist-o ‘maiznieks' utt.
Esperanto gramatika ir ļoti vienkārša. Tajā ir tikai 16 vienkāršu likumu un nav neviena izņēmuma.
Visi lietvārdi beidzas ar -o, (patr-o ‘tēvs’), īpašības vārdi ar -a (bon-a ‘labs’, patr-a ‘tēvišķīgs’), apstākļvārdi ar -e (bon-e ‘labi’, patr-e ‘tēvišķīgi’), darbības vārda nenoteiksme ar -i (skrib-i ‘rakstīt’), tagadne ar -as (skrib-as ‘raksta’), pagātne ar -is (skrib-is ‘rakstīja’), nākotne ar -os (skrib-os ‘rakstīs’), pavēles izteiksme ar -u (skrib-u! ‘raksti!, rakstiet!’), nosacījuma izteiksme ar -us (skrib-us ‘rakstītu’). Ļoti vienkārša ir esperanto valodas vietniekvārdu un apstākļvārdu tabula: kiu ‘kurš’, kio ‘kas’, kia ‘kāds’, kiel ‘kā’, kiam ‘kad’ utt.; tiu, tio ‘tas’, tia ‘tāds’, tiel ‘tā’, tie ‘tur’, tiam ‘tad’ utt.
Esperanto skaņas pilnīgi atbilst burtiem un burti – skaņām. Uzsvars vārdiem stāv aizvien uz priekšpēdējās zilbes. 80 gadu pastāvēšanas laikā esperanto valoda kļuvusi par visplašāk izplatīto starptautisko palīgvalodu, ar kuru nevar sacensties ne ido, ne interlingva, ne arī kāda cita mākslīga valoda. Esperanto ir neitrāla starptautiska palīgvaloda, kas pastāv un pastāvēs blakus nacionālajām valodām. Pasaulē iznāk ap 150 esperanto žurnālu. Izdots ar 40000 daiļliteratūras un zinātnisku darbu un vairāk nekā 16 miljonu eksemplāru esperanto valodas mācību grāmatu vairāk nekā 50 valodās. Tas zināmā mērā dod priekšstatu par esperantistu skaitu pasaulē.
Visas citas mākslīgās starptautiskās valodas palikušas kā praktiski nenozīmīgi projekti ar saujiņu piekritēju.